Tradicionāli latvieša izpratne par ēdienu ir diezgan ierobežota, un tās spogulis varētu būt vienas labi zināmas Rīgas ēdināšanas iestādes (ar dzirnavām) ēdienkarte. Tiesa, ne visi vēlas diendienā ēst labos, pārbaudītos, taču reizē arī nedaudz garlaicīgos ēdienus, tādēļ šad tad der arī paeksperimentēt, kā to dara madoniete (šobrīd gan dzīvo Ādažos) LIENE LAPICKA-ČANDERE, kas, studējot Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, gatavojas kļūt par kultūras vēstures un mākslas vēstures pedagogu.

- Ēst gatavot sāku jeb biju spiesta sākt ļoti agrā vecumā. Pirmo pankūku uzcepu 8 gadu vecumā, bet patstāvīgi gatavot sāku jau 11 gados. Visu vasaru pavadīju laukos Vecsaikavā, kur vecmāmiņai bija liela saimniecība - govis, zirgi, cūkas, aitas un visi pārējie lauku kustoņi. Pieaugušie gāja pļaut un grābt sienu, bet mani 11 gadu vecumā atstāja pie plīts saimniekot. Atceros, pirmās patstāvīgi izceptās pankūkas pamatīgi piededzināju, taču visi ēda un slavēja, kaut gan pati zināju, ka nošauts greizi. Vēlāk jau ar katru reizi izdevās aizvien labāk. Laukos gatavoju visu, kas tur bija pieejams, pārsvarā kartupeļu ēdienus, sakņu zupas ar pienu. Vajadzēja cūkām vārīt ēdienu, un pie viena gatavoju arī pieaugušajiem, - smejot stāsta Liene Lapicka-Čandere.
Viņa gan brīnās, kā pieaugušie tolaik varējuši mazu bērnu vienu pašu atstāt pie lielās lauku plīts, kur jāgatavo arī uz atklātas uguns. Tiesa, tolaik viņa ne reizi neapdedzinājās.

- Vēlāk, kad uz Madonu no Liepājas jau pārcēlāmies uz patstāvīgu dzīvi, man atkal pašai sanāca daudz darboties virtuvē, jo mamma vasarās dzīvoja pie vecmammas. Vēlējos, lai ēdiens būtu interesants un reizē arī garšīgs, taču rocība nebija liela, tādēļ nācās ēdiena gatavošanai pieiet radoši, lai ar minimāliem līdzekļiem iegūtu maksimālu efektu, - stāsta Liene.

Atslēga uz vīrieša sirdi

Kā zināms, ceļš uz mīlestību vīrietim iet caur vēderu, tādēļ sievietei, kas māk labi gatavot, konkurences cīņā ar pārējām ir krietni labākas izredzes. Arī Lienes vīrs Uldis viņai kādreiz atzinies, ka sievu iemīlējis un apprecējis gardo zupu dēļ. No vienas puses, tie ir tradicionālie boršči, soļankas, frikadeļu zupas utt., taču tās tiek gatavotas tā, ka, izēdis vienu šķīvi, cilvēks jūtas paēdis. Ko tur niekoties ar buljoniņiem.

- Vīrs strādāja Rīgā, bet uz Madonu brauca nedēļas nogalē, tādēļ katru reizi bija ar kaut ko īpaši garšīgu jāpārsteidz. Tas man lika cītīgi ievākt un krāt dažādas receptes. Vēlāk, kad ciemos brauca arī vīramāte, bija jāparāda, ka māku gatavot ēst, vienkārši vārītas buļbas galdā necelsi. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr taisu sarežģītus ēdienus. Pašai vislabāk patīk gatavot tradicionālas lietas, un, kā nācies novērot, cilvēkiem tās arī vislabāk garšo, - norāda Liene Lapicka-Čandere.

Vienreiz gan virtuvē sanācis kuriozs. Vīrs pārmetis, ka viņa gatavo garšīgi, taču maz, lai labāk pagatavojot negaršīgi, taču tā, lai var kārtīgi paēst. Liene sālsūdenī uzvārījusi pilnu katlu ar miežu biezputru. Nevienu vārdu nesakot, putra tikusi izēsta, taču kopš tās reizes prasības pēc negaršīga ēdiena vairs nav bijis.

Šobrīd, kad vīrs strādā Norvēģijā, vairāk gatavot sanāk abiem bērniem. Tā kā paralēli ir gan jāstrādā, gan jāstudē, laika izbaudīt ēdiena gatavošanas procesu vairs nav nemaz tik daudz, vien svētku reizēs, kad jāuzņem kāds ciemiņš. Liene uzskata, ka, uzņemot pie sevis mājās viesus, nevar viņiem celt priekšā lielveikala salātus, jāgatavo pašiem.

Par savu vājo pusi ēdienu gatavošanā viņa uzskata saldēdienus.
- Māte savulaik gatavoja galvenokārt gaļas ēdienus, un arī es esmu pārliecināta gaļēdāja. Ar saldajiem ir gluži pretēji. Pašai man tie negaršo, līdz ar to arī gatavot tos lāgā neesmu iemācījusies, - robu savā „pavārpraksē" atzīst Liene.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 26.06.2010.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS

AGRA VECKALNIŅA foto