Pagājušajā nedēļā tika publiskoti 2011. gadā notikušās tautas skaitīšanas rezultāti. Par iepriecinošiem tos nenosaukt, taču arī lielu pārsteigumu tie neizraisa, jo pārāk daudzi apstākļi vedināja domāt, ka mūsu Latvijā ir kļuvis krietni vien mazāk nekā pirms 10 gadiem.

Pagājušā gadsimta 50. gados bija grūti atrast ģimeni, kurā savas pēdas nebūtu atstājusi Otrā pasaules kara iznīcinošā daba, bet šobrīd Latvijā tikpat sarežģīti būs atrast kādu ģimeni, kurā viens vai vairāki tās locekļi nebūtu labāka darba un, ko tur slēpt, dzīves meklējumos devušies uz kādu no ārvalstīm. Jā, fiziski šie cilvēki nav pārstājuši eksistēt, taču ļoti daudzos gadījumos mūsu valstij viņi ir zuduši. Tie ir cilvēki, kas varēja piedalīties šīs valsts tapšanā un tālākā attīstībā.
Kaut arī daudzi šobrīd lielāko uzmanību pievērš tieši skaitlim 2 miljoni, man daudz dramatiskāka šķiet Latvijas sabiedrības vecuma struktūra. 0-14 gadu vecumā samazinājums kopš 2000. gada ir 138 tūkstoši jeb 32,2% no kopējā skaita šajā vecuma grupā, bet darbspējas vecuma grupā (15-61 gads) - 185 tūkstoši jeb 12,3%. Bērnu (0-14 gadu) skaits izteikti strauji samazinājies Vidzemes reģionā (par 44,1%). Vienlaikus par 14 tūkstošiem jeb par 3,3% ir audzis pensijas vecuma iedzīvotāju skaits. Šie demogrāfiskie rādītāji ieprogrammē tālākas grūtības, ar kurām valstij jau tuvākajos gados būs jāsaskaras. Turpinot samazināties bērnu skaitam, nebūs kur rasties arī cilvēkiem darbspējas vecumā, savukārt tie, kas pašlaik ir pirmspensijas vecumā, papildinās pensionāru rindas, radot vēl lielāku slogu sociālajam budžetam, kurā iemaksu kļūs aizvien mazāk.
Patlaban netrūkst politiķu un dažnedažādās jomās strādājošu ekspertu, kas, kā no ziemas miega pamodušies, steidz sniegt savu vērtējumu par tautas skaitīšanas atklāto ainu. Katastrofa, Latvijas valsts beigu priekšvakars, jādzēš ugunsgrēks, jāveic kampaņas, jāaizliedz aborti un ko tik vēl nepiemin kāds sabiedrības uzmanību alkstošs politiķis. Tad, kad demogrāfs Ilmārs Mežs jau labu laiku iepriekš brīdināja par bīstamajām tendencēm demogrāfijā, parasti pretī izskanēja atziņas - it kā jau saprotam, ka tā ir problēma, bet valstī steidzamāki darbi darāmi. Tagad, kad daudziem nepielūdzamie statistikas skaitļi ir iebelzuši kā ar koku pa galvu, radusies arī šī jautājuma svarīguma apziņa. Tikai vai nav jau par vēlu? Pirmais un svarīgākais darbs ir nevis cerēt, ka Latvijas sievietes, valstiska apzinīguma pārņemtas, pēkšņi pārtaps par bērnu ražotnēm, bet gan darīt visu iespējamo, lai Latvijā atgrieztos tie, kas no tās ir aizbraukuši. Liela daļa no aizbraukušajiem ir labu izglītību ieguvuši jaunieši vai pat veselas jaunās ģimenes. Valstij ir jāveic pasākumu komplekss. Atvieglojumi pirmā mājokļa iegādei, mazāks birokrātiskais un nodokļu slogs, sākot savu uzņēmējdarbību, mazāks nodokļu slogs par katru bērnu, nevis mistiskā bērnu naudas sistēma, kas atsevišķām ģimenēm ir kļuvusi par galveno stimulu bērnu laišanai pasaulē. Ja nu ir reize, kad ierēdņiem un politiķiem būtu svētīgi iepazīties ar citu valstu pieredzi kādas problēmas risināšanā, tad svarīgāku par šo viņiem neatrast.

 

Autors: EGILS KAZAKEVIČS