Pirmdienas naktī tie, kam pietika uzņēmības piecelties līdz ar pirmajiem gaiļiem vai pēc Kanādas hokeja izlases tikai spēles pagarinājumā izcīnītā olimpisko spēļu čempiona titula vispār neiet gulēt, kļuva aculiecinieki tam, kā XXI Ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētā Vankūverā nodzisa stilizētais olimpiskās uguns ugunskurs un noslēdzās 17 dienu ilgušais olimpiskais maratons.
Uz pozitīvas nots olimpiskās spēles ir beigušās Latvijas sportistiem. Latvijai tā bija visveiksmīgākā ziemas Olimpiāde kopš neatkarības atjaunošanas. Ja izcīnītās medaļas sadala uz iedzīvotāju skaitu, izrādās, mēs esam pat septītie.

Arī olimpisko spēļu organizatoriem tās bija labākās Ziemas olimpiskās spēles, jo izdevās izcīnīt vēl nebijušu zelta medaļu ražu, pie tam ne tikai savas valsts vēsturē. Kanādieši, kļūstot par olimpiskajiem čempioniem 14 sporta veidos, par vienu zelta godalgu pārspēja 1976. gadā Insbrukā uzstādīto PSRS rekordu un Norvēģijas sasniegumu 2002. gadā Soltleiksitijā. Tomēr arī kanādiešiem neizdevās atjaunot Atlantā pārtrūkušo tradīciju, kad SOK prezidents, pirms pasludināja olimpiskās spēles par slēgtām, vienmēr līdz tam bija teicis arī šādus vārdus: tās bija visu laiku labākās olimpiskās spēles. SOK prezidents Vankūverā, pateicoties olimpisko spēļu organizatoriem par viesmīlību un spēļu sagatavošanā paveikto darbu, vien piezīmēja, ka šīs bija lieliskas un ļoti draudzīgas spēles.

Vai vārdi par visu laiku labākajām spēlēm atskanēs pēc četriem gadiem Krievijas pilsētā Sočos? Tas viss tagad ir nākamo olimpisko spēļu rīkotāju ziņā. Ja Krievija par katru cenu gribēs revanšēties par ārkārtīgi neveiksmīgo startu Vankūverā un, domājot par priekšrocību radīšanu pašmāju sportistiem, mēģinās pārspēt kanādiešus olimpisko objektu sarežģītībā, visticamāk, tie atkal izpaliks un tos neteiks arī Sočos.

Katrs zina, ka uz Olimpiādi sportisti brauc ar mērķi ne tikai piedalīties, bet arī uzvarēt. Taču olimpiskajās spēlēs startē gan jauni, gan pieredzējuši dalībnieki. Un, protams, vairāk kļūdās jaunie, kam nav tik lielas pasaules līmeņa sacensību pieredzes. Tomēr, kā pēc gruzīnu kamaniņu braucēja bojāejas pamatoti atzina Gruzijas prezidents M. Saakašvili, sportista kļūdai trasē nevar būt dzīvības cena. Cerams, ka to paturēs prātā nākamo spēļu organizētāji, būvējot kamaniņu, bobsleja trases un citus objektus un vienādas iespējas tos iemēģināt pirms spēlēm nodrošinās ne tikai Krievijas un Kanādas sportistiem (šāda vienošanās jau esot noslēgta), bet arī Latvijas un citu valstu kamaniņu braucējiem, bobslejistiem, skeletonistiem.

Olimpiskajās spēlēs jau tomēr vajadzētu dominēt sportam, nevis valstu ambīcijām.

Autore: ŽEŅA KOZLOVA