Eksbiatlonists, mūsu novadnieks GUNDARS UPENIEKS dzīvo Rīgā, bet ik pa laikam parādās Madonas pusē. Pirms kāda laika - darbojoties Latvijas Biatlona federācijā, bet beidzamajos gados - kā Sportlat sacensību organizators. Izmantojot iespēju pirms nedēļas "Smeceres silā" rīkotajā Sportlat tautas slēpojumā sastapt Gundaru Upenieku, aicināju viņu uz sarunu. - Interneta vietnēs var atrast informāciju, ka Gundars Upenieks ir daudzkārtējs olimpisko spēļu dalībnieks. Ievies skaidrību, cik olimpiskajās spēlēs esi piedalījies?

- Četrās ziemas olimpiskajās spēlēs esmu piedalījies kā sportists, vienās - kā funkcionārs, bet šajās noraugos no malas caur TV ekrānu.

- Padalies, kādas ir izjūtas, noraugoties no malas?

- Esmu diezgan mierīgs. Zinu, kā tas ir, un sports ir sports. Šī olimpiāde ir pārsteigumu pilna. Tā nevar domāt, ka vienmēr uzvar lielo, vadošo valstu sportisti. Arī otrajam ešelonam ir tiesības uzvarēt, un Vankūverā tas pierādījās. Protams, priecājos par divām Latvijai izcīnītajām olimpiskajām sudraba medaļām, par brāļu Šicu un Martina Dukura panākumiem. Jebkura kaluma medaļa Latvijai, mazai valstij, visam Latvijas sportam ir super sasniegums. Redzēs, kā klāsies bobslejistiem, kā Miņinam izdosies atgūt veselību pēc operācijas. Atceros, ka eksbiatlonistam Raivim Zīmelim bija gluži tāpat - aizbrauca uz olimpiādi, bet nokļuva slimnīcā operēt apendicītu.

- Kā ir ar biatlonistu slaveno teicienu "Šauj garām"? Olimpiādē var atļauties aizšaut vienreiz garām, lai vēl saglabātu cerību iekļūt labāko vidū?

- Mēs, bijušie biatlonisti, zinām, kā tas ir - varam izšaut pa nullēm, varam pieļaut arī piecas, sešas kļūdas. Mani nekas nepārsteidz. Tāpēc jau biatlons ir neprognozējams. Pirms spēlēm tomēr arī es kaut ko prognozēju, liku cerības uz Madaru Līdumu un Ilmāru Brici, jo uz kuriem tad vēl cerēt. Ilmāram viens starts bija labs, viņš arī varētu tā turpināt, ja vien nebūtu neprecīzās šaušanas. Tā jau tas sportā ir - visi gatavojas, cer, ka izdosies, bet sanāk tā, kā sanāk.

- Kuras olimpiskās spēles pašam bija veiksmīgākās?

- Nagano Ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas biatlonistu komandai veicās stafetē, bet individuāli - Lillehammeres olimpiskajās spēlēs.

- Tagad vairāk nodarbojies ar sporta sacensību organizēšanu?

- Pēc aiziešanas no aktīvā sporta biatlonā attiecības ar sportu turpinās, tikai citā veidā. Pirms četriem gadiem līdz olimpiskajām spēlēm Turīnā vēl darbojos Latvijas Biatlona federācijā. Tagad tikai no malas piepalīdzu atsevišķu sporta jautājumu koordinēšanā, ja mani paaicina. Esmu Sportlat sacensību organizators jeb vadītājs. Uzņēmumā Sportlat ieņemu valdes priekšsēdētāja amatu. Ja man prasa, kas īsti ir Sportlat, atbildu - sporta sacensību organizators, kas Latvijā rīko dažādas sacensības izturības sporta veidos: slēpošanā, skriešanā, orientēšanās sportā. Mums ir izveidots sacensību kalendārs visa gada garumā, dažādās Latvijas vietās aicinot sportiski aktīvi pavadīt nedēļas nogali. Nu jau rit piektā Sportlat sacensību sezona. Izveidojusies stabila sportistu grupa, kodols, kas regulāri piedalās visā sacensību seriālā. Ir vēlme pasākumos iesaistīt vairāk tautas klases sportistu, lai būtu lielāka masveidība, lai uz sporta notikumu nāktu atpūsties visa ģimene. Tas nav nekāds fenomens, ka mūsu sacensības ir tik populāras, jo daudz tiek arī strādāts, lai tā būtu. Tomēr gaidām ar katru gadu vairāk dalībnieku, un pasākumu ir ļoti daudz, šogad ziema ir izdevusies.
- Patīkami, ka neesi aizmirsis Sportlat ziemas sacensības slēpošanā noorganizēt arī Madonā, sporta bāzē "Smeceres sils".

- Tas ir mans pienākums, jo kur gan vēl slēpot, ja ne "Smeceres silā". Te ir burvīga daba, trases, kas arvien tiek pilnveidotas. Uz šo pusi mani velk ne tikai dzimtas saknes, te aizsāku arī savas sportiskās gaitas.

- Kur meklējams tavs sportiskais iedīglis?

- Mācības uzsāku Ošupes astoņgadīgajā skolā. Esmu dzimis Madonā, bet pirmos gadus dzīvojām Ošupes pagastā. Tur ir manu vecāku mājas, un vecāki tur joprojām dzīvo. Cenšos regulāri viņus apciemot, taču nesanāk pārāk bieži. Man vēl ir māsa Gunta, kas dzīvo Madonā, un brālis Ainārs, kas tagad mīt Rīgā. Kādreiz arī brālis nodarbojās ar biatlonu.

Kad mācījos Madonas 1. vidusskolā, uzsāku treniņus vieglatlētikā, bet pēc tam pārgāju uz slēpošanu, biatlonu. Mūsu treneris kopš 4. klases bija Egils Ziņģītis. Tajā laikā biatlons bija ļoti populārs. Grupā trenējās daudz sportistu, mēs bijām sporta klase, un trenējāmies visi, ja pareizi atceros, bijām kādi sešpadsmit. Silā trenējās arī vecāki puiši, kas jau bija Latvijas izlasē, un mums, mazākajiem, bija ko skatīties. Ja godīgi, tolaik sistēma sportā bija stabilāka nekā šobrīd.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.02.2010.

Autore: IVETA ŠMUGĀ

OĻĢERTA SKUJAS foto