Cesvainiete Ieva Apfelberga šodien absolvēs Rēzeknes Augstskolas Madonas filiāli, kurā apguvusi „Vadības zinātnes" programmu. Nākotnē viņa iecerējusi izveidot nelielu uzņēmumu un nodarboties ar pašas gatavotu rokdarbu pārdošanu. Tā vienmēr bijusi Ievas sirdslieta un talants - šūti lakatiņi, adījumi (cepures, šalles ar tautiskiem motīviem) un cits. Arī virtuvē viņa ir liela meistare, un vīrs atzīst, ka veicies ar tādu pavāri, kas pat elektriskajā plītī cep maizi.

- Pie tā, ka sāku cept maizi, vainīgs vīrs Māris, jo intereses pēc gribēju izcept vienu kukulīti, tāpēc pirms brauciena uz Madonu pasūtīju viņam rudzu miltus. Vīrs atgriezās ar 50 kilogramu maisu un teica, ka mazāku iepakojumu nebijis. Nekas cits neatlika, kā aktīvi cept maizi. Ir pagājuši gandrīz divi gadi, bet maisā vēl nedaudz miltu ir atlicis. Katru nedēļu to tomēr necepu, bet gan pataupu neikdienišķākiem brīžiem, piemēram, ja jābrauc ciemos. Turklāt maizi cept pašam nesanāk daudz lētāk, vien tas, ka garšīgāk. Savs ir savs. Maizi cepu gan „ātrajā variantā", gan tā, kā tas būtu pareizi. Īstenībā mīkla būtu jāraudzē trīs dienas, bet, ja gribas to pasniegt galdā ātrāk, raudzēju tikai dienu, - Ieva Apfelberga atklāja. Receptes, kā cept maizi, ir daudzas un dažādas, arī maizes cepēji „ar stāžu" speciālos, šai pavārmākslai veltītos raidījumos reti kad nosauc precīzas sastāvdaļu proporcijas. Maizes cepšana savā veidā ir intuitīvs un eksperimentāls pasākums. Ieva Apfelberga turpināja: - No vecmāmiņas mantojumā man saglabājusies baltmaizes abra, pašu maizes cepšanu tālāk gan viņa man nenodeva, bet, iespējams, vēlēšanās cept maizi aizķērusies jau no bērnības. Pēc receptes nekad neesmu mēģinājusi cept maizi - skatos visus raidījumus, kas saistīti ar šo māku, un nevienā no tiem nekad netiek teiktas noteiktas proporcijas. Ja arī tiek nosauktas, es mēģinu, bet nesanāk. No visa tā, ko katrs maizes cepējs stāsta, kaut kas jau prātā paliek un tad var mēģināt, eksperimentēt. Vienreiz uzaicināju ciemiņus uz pašas ceptu maizi, bet, kad izvilku no cepešplīts, maizes vietā bija izcepušies tādi kā plāceņi. Jāmēģina, līdz iznāk. Ilgu laiku cepu maizi ar ķirbju sēklām, visiem mājiniekiem ļoti garšoja, taču tagad tās veikalos vairs nevar dabūt. Tāpēc nu cepu ar ķimenēm. Esmu mēģinājusi maizi arī ar burkāniem, runā, ka šāda maize ilgāk saglabājoties mīksta. Uzreiz pēc cepšanas, kamēr maize vēl karsta, to pārsmērēju ar cukurūdeni, kas ļoti patīk bērniem.

Tā kā ģimenē aug četri bērni, protams, saldumi un saldie ēdieni ir ļoti iecienīti. Visvairāk pieprasītas magoņmaizītes, aveņu krēms, cukurā apceptas auzu pārslas ar putukrējumu un citi saldie.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.02.2010.

Autore: LAURA VOITIŅA

OĻĢERTA SKUJAS foto