Tuvojoties barikāžu atceres laikam, daudzos plašsaziņas līdzekļos un arī interneta portālos, arī mūsu laikrakstā tika aptaujāti cilvēki par viņu izjūtām, šīsdienas noskaņojumu un barikāžu laika novērtējumu. Kādam par lielu, citam varbūt par mazu pārsteigumu bija diezgan daudz viedokļu, kuros pausts sarūgtinājums un atziņa, ka stāvēt barikādēs nav bijis lielas jēgas un šodien tikai retais būtu gatavs to atkārtot. Atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēku viedoklis un attieksme nepilnos 20 gados ir apmetusi šādu kūleni, būtu ļoti kompleksa un vienlaikus arī katram iedzīvotājam individuāla. Jāsāk laikam būtu ar pašu barikāžu izveides faktu. Kas tolaik pamudināja cilvēkus no visām Latvijas malām doties uz Rīgu un celt barikādes, kā arī vairāku dienu garumā fiziski pie tām atrasties? Visupirms jau tā bija cerību pilna vīzija par savas valsts izveidi un vēlme šo sapni nosargāt. Grūti pateikt, kādas domas rosījās katra barikāžu dalībnieka galvā. Cik daudzi no viņiem apzinājās, ka pastāv reāli draudi veselībai vai dzīvībai, cik daudzi saprata, ka barikādes vairāk ir simbolisks akts, kura mērķis bija demonstrēt to, ka vecajai varai būs jāiet pāri līķiem, lai Latvijā atjaunotu savu kārtību. Agrāk PSRS militāristus, kā parāda 1956. gada notikumi Ungārijā, šādi pilsoniskie nemieri nebūtu atturējuši no sava spēka demonstrācijas, taču 1991. gadā pasaule bija mainījusies un arī PSRS agonizējot bija lielu pārvērtību priekšā. Līķu kaudzes Baltijas valstīs pārvilktu treknu svītru Gorbačova centieniem PSRS padarīt par valsti, ar kuru starptautiskajai sabiedrībai vairs nav jārunā kā ar potenciālu draudu. Jā, barikāžu kā nopietna šķēršļa loma bija nenozīmīga, taču kā vienotības un pretošanās simbolam tām bija milzīga nozīme. Mūsu neilgajā valsts pastāvēšanas vēsturē nav bijis daudz tādu brīžu, kad varētu teikt - jā, sabiedrība lielākoties ir vienota, tai ir kopīgs mērķis, kas jau ir reāli satverams.

Kādēļ sabiedrība, kura izcīnījusi lielāko no vērtībām, ko vien var gūt, - brīvību, jau pēc salīdzinoši neilga laika ņemas to nožēlot? Sociālantropologi, psihologi un politologi šim jautājumam ir veltījuši diezgan lielu uzmanību, kāpēc cilvēks, kas nonāk pie mērķa, nespēj izjust gandarījumu un izbaudīt sava darba augļus. Te var minēt vairākus iemeslus. Lielai daļai sabiedrības vārdi „neatkarība" un „brīvība" ietvēra gan ļoti konkrētas, gan vispārīgas lietas. Labi atmiņā ir iespiedies kādas meln-ādainās sievietes teiktais ASV ziņu kanālam. Publiskā demokrātu partijas pasākumā, kurā tika paziņoti ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti, šai sievietei tika uzdots jautājums par viņas tābrīža izjūtām. Sieviete atbildēja, ka nebija cerējusi sagaidīt dienu, kad beidzot varēs neuztraukties par to, kā nomaksāt hipotēku par mājokli vai ieliet degvielu savā auto. Acīmredzot tieši ar to viņai saistījās jaunais ASV prezidents Baraks Obama un viņa deklarētais kurss uz pārmaiņām. Zināmas paralēles varam vilkt arī ar mūsu pašu uztveri gan 20 gadu senā pagātnē, gan šobrīd. Lai gan tolaik valdīja sauklis „Kaut vai pastalās, bet brīvi", burtiski to neviens neuztvēra. Daudzu prātos tomēr bija zināms valsts labklājības līmenis, kas paģērēja vairākas lietas, kuras daži veiksmīgākie bija jau paguvuši redzēt citviet Eiropā vai ASV. Visticamāk, gan tie, kas fiziski atradās barikādēs, gan tie, kas notiekošajam sekoja līdzi, pateicoties radio un televīzijas reportāžām, apzinājās, ka, atgūstot neatkarību, debesmanna nekritīs un, lai kaut ko sasniegtu, būs daudz jāstrādā. Atmodas laiks bija pierādījis, ka tauta spēj apvienoties un kopā paveikt teju neiespējamo, diemžēl (un to pierāda daudzu valstu vēsture) lielu ļaužu masu spēj apvienot tikai lieli un nozīmīgi mērķi, Latvijas gadījumā tā bija valstiskā neatkarība. Sasniedzot šo mērķi, iedzīvotāji no ārkārtas situācijas atgriezās savā ikdienas režīmā, un sākās cīņa katram par savu izdzīvošanu radikāli jaunos apstākļos. Šis tā saucamais „brīvības paģiru" posms nav bijis viegls nekur pasaulē. Lielā Franču revolūcija aprija savus bērnus, varas apvērsums cariskajā Krievijā beidzās ar pagājušā gadsimta cilvēces ļaunāko murgu, arī ASV pēc neatkarības izcīnīšanas problēmu līdz pat pilsoņu kara beigām netrūka. Ar savu prihvatizāciju un politisko nestabilitāti mēs vēl neesam tas sliktākais piemērs.

Kopumā tas, ka 90. gadu sākumā esošās iedzīvotāju gaidas par to, kādai jābūt Latvijas valstij, nerealizēsies, bija daudzmaz skaidrs ikvienam domājošam cilvēkam. Latvija, kam ir tik maza valstiskuma pieredze un tik liels totalitārisma un autoritārisma stāžs, uz lieliem panākumiem īsā laikā varēja cerēt vienīgi veiksmes rezultātā (atrastu lielas naftas iegulas). Mēs savā valstiskumā joprojām esam maza bērna līmenī, kas vēl ne vienreiz vien atsitīs savu galvu pret galda kāju vai stenderi. Šis ir augšanas process, kam ar lielākām vai mazākām komplikācijām cauri iziet visas valstis, un mēs neesam izņēmums. Lai cik dīvaini tas šķistu, korumpēti politiķi un ierēdņi ir visur, bezatbildīgu vēlētāju, kuri savu izvēli balsta uz kandidāta matu griezumu, netrūkst nedz demokrātijas citadelēs, nedz trešās pasaules valstīs, jautājums ir vienīgi par to, cik ilgi mēs paši vēlēsimies palikt bērna stadijā un raudzīties uz savu valsti atsvešināti.

Kāds, iespējams, man iebildīs, bet daudzu cilvēku apgalvojumiem par to, ka padomju laikos kopumā dzīvot bija labāk, kājas aug nevis objektīvā salīdzinājumā ar mūsdienām, bet faktā, ka tolaik daudzi no mums bija bērni vai jaunieši. Kādam siltākas atmiņas būs par 70. gadiem, cits, ar lielāku dzīves gājumu, atminēsies pat „laimīgos" Ulmaņlaikus. Manā gadījumā tās ir 80. gadu beigas līdz pat jaunajai tūkstošgadei. Zāle tolaik nebija zaļāka un maks pilnāks, vienkārši mēs paši bijām jaunāki. Un arī šīs krīzes laiks, ja vien kāds pieaugušais ļoti nepacentīsies, daudziem kļūs par laimīgāko dzīves posmu.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS