Ar patriotismu sirdī ik dienu
Novembris ir valsts svētku mēnesis, kas aizsākas ar Lāčplēša dienu 11. novembrī, pēc tam seko Latvijas dzimšanas diena. Tieši šajā laikā vairāk aizdomājamies par laiku, kad mūsu senči mīlestības un cieņas vārdā pret savu dzimteni par pēcteču nākotni cīnījās, lai būtu sava valsts - neatkarīga un demokrātiska. Šis ir nozīmīgs gads arī Latvijas armijai, jo tiek atzīmēta 100. gadadiena, kas novembrim piešķir vēl lielāku nozīmi, iededz spožāk patriotisma liesmu, un domās sakām paldies par cīņu un uzvaru, par aizstāvību un aizsardzību. Par to šobrīd rūpējas Nacionālie bruņotie spēki ar visām to struktūrām.

JĀNIS ŠVIKA ir īstens savas valsts un dzimtenes patriots. To parāda aktīva darbošanās Zemessardzē un Jaunsardzē, divās Latvijai nozīmīgās struktūrās. Pašlaik Jānis strādā Madonas Valsts ģimnāzijā, Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā un Jaunsardzē.
Jānis ir dzimis un audzis Gulbenes novada Lejasciemā, bet nu jau divpadsmit gadu viņa ikdiena aizrit Madonā un tuvākajā apkaimē.
- Jau daudzus gadus atļaujos saukt sevi par madonieti, jo uz šo pusi mani atveda kāda no manām sirdslietām - sports. Mans sporta veids ir distanču slēpošana. Ar to aizrāvos, mācoties Lejasciema vidusskolā. Tieši slēpošana mani atveda uz Madonu. Absolvējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, biju darba meklējumos. Tajā laikā Madonā tika piedāvāta trenera vieta, uz kuru nolēmu pieteikties. Paralēli tam sāku strādāt arī Madonas Valsts ģimnāzijā par sporta skolotāju.

- Jūsu ikdiena ir saistīta ne tikai ar sportu kā trenerim un skolotājam, bet arī esat Jaunsardzes instruktors.
- Pirms septiņiem gadiem saņēmu piedāvājumu no Jaunsardzes. Iepriekšējais instruktors bija pārtraucis darba attiecības, bet Jaunsardze bija nepieciešama. Viens no iemesliem, kāpēc saņēmu šo piedāvājumu, noteikti bija mana pieredze Zemessardzē, jo brīvajā laikā esmu aktīvs zemessargs. Militārā lieta man nepavisam nav sveša. Tā šobrīd esmu arī jaunsargu instruktors Madonā, Cesvainē un Dzelzavā.

- Kas jūs pamudināja izvēlēties militāro jomu - dienestu Zemessardzē?
- Tas bija viegls, bet pārdomāts lēmums. Sports vienmēr man ir bijis ļoti nozīmīgs. Esmu bijis aktīvs, darbotiesgribošs. Jau skolas laikā darbojās jaunsargu pulciņš. Kā jau puikam, interesēja ieroči, iespēja pašam šaut, uzvilkt formastērpu, izdzīvot mežā. Tas piesaistīja manu uzmanību un vēlmi darboties. Jaunsardzē biju, līdz absolvēju skolu, bet ne mirkli nepameta doma, ka to varētu pārtraukt. Tāpēc tikai loģiski likās turpināt darboties militārajā jomā. Augstskolā iesaistījos Zemessardzē, tieši 25. kājnieku bataljonā. Lai gan brīvā laika ir maz, apmeklēju apmācības un citus zemessargu pasākumus.

- Esat saistīts ar Jaunsardzi daudzu gadu garumā. Kā pa šo laiku tā ir mainījusies?
- Man ir iespēja salīdzināt, kā jaunsargi darbojās pirms apmēram divdesmit gadiem un kā - šobrīd. Pašos Jaunsardzes pirmsākumos noteikti bija daudz vairāk iespēju. Tajos laikos Jaunsardze bija pakļauta Zemessardzei. Katrā bataljonā bija karavīri, kuri brauca uz skolām un apmācīja jaunsargus. Tā kā bijām Zemessardzes pakļautībā, problēmas nesagādāja aprīkojums. Piemēram, ja jaunsargiem bija nepieciešamas rācijas, tās nodrošināja zemessargi. Palīdzība tika saņemta vienmēr, kad tā bija vajadzīga. Tajā laikā mēs cīnījāmies par bataljonu, un bataljons mūs atbalstīja. Arī šobrīd jaunsargiem ir plašas iespējas, bet tai pašā laikā ir problemātiskāk, jo Jaunsardze ir nodalīta no Zemessardzes un ir jāiztiek ar to, kas mums ir, - tieši inventāra ziņā. Protams, instruktori rūpējas, lai sagādātu visu nepieciešamo, bet tas nav tik viegli. Tāpat tagad ir ļoti daudz birokrātijas. Tas apgrūtina organizatorisko darbu.

- Kas ir tā galvenā motivācija, kas mudina bērnus un jauniešus iesaistīties Jaunsardzē?
- Jaunsardzē tiek uzņemti bērni no desmit gadu vecuma, un tajā viņi var darboties līdz pat divdesmit viena gada vecumam. Katram ir sava motivācija, kāpēc izvēlas kļūt par jaunsargu. Manuprāt, visoptimālākais laiks, kad iesaistīties Jaunsardzē, ir ap divpadsmit gadiem, jo tad šis bērns var daudz vairāk izdarīt, ir lielāka interese un atdeve. Es te vairāk domāju tieši fizisko sagatavotību. Arī nerodas apnikums pret šo nodarbi. Lai gan nodarbības cenšos dažādot, padarīt aizraujošākas, tomēr ir viena galvenā tēma. Bet priecājos par katru bērnu, kas izrāda vēlmi kļūt par jaunsargu. Tas parāda viņa patriotismu, cieņu pret dzimto zemi un vietu, kur aug.
Manā skatījumā, jaunieši ir ļoti motivēti darboties. Tāpat viņus vada patriotiskas jūtas. Tā kā man ir iespēja ar bērniem un jauniešiem strādāt gan pilsētā, gan lauku reģionos, esmu pamanījis, ka katrā vietā bērni ir citādāki, jo viņiem būtiski atšķiras iespējas. Pilsētā viņi ir vairāk nodarbināti, ir plašākas iespējas, kā pavadīt brīvo laiku. Bet visi ir ļoti centīgi, mērķtiecīgi.

- Cieņa pret dzimteni nāk no ģimenes, pēc tam par to runā skolās. Šobrīd par to stāsta arī zemessargi un jaunsargu instruktori. Ko jūs darāt, lai modinātu bērnos un jauniešos patriotismu?
- Manuprāt, patriotisms vai nu ir, vai tā nav. Bērni un jaunieši vispirms Jaunsardzē iesaistās intereses, zinātkāres vadīti. Jau esot šajā organizācijā, viņi uzzina patiesos mērķus. Lieliska iespēja runāt un piedzīvot mūsu valstij nozīmīgos vēsturiskos notikumus ir piedalīšanās dažādos pasākumos. Jaunsargus iesaistu gan valsts mēroga, gan novada pasākumos. Dodamies uz Karoga svētkiem pulkveža Oskara Kalpaka dzimtajās mājās, piedalāmies Lāčplēša dienai veltītajos atceres pasākumos. Rīkojam savas jaunsargu aktivitātes - ejam pārgājienos, apgūstam ierindas soļošanu, norisinās nometnes. Šādas nodarbes rosina bērnos interesi un izpratni.
Ar katru brīdi Jaunsardze un Zemessardze uzņem apgriezienus. Par to liecina plašā informācijas pieejamība. Tāpat zemessargi dodas uz skolām un stāsta par iespējām, iepazīstina ar militāro jomu, rada interesi. Arī es iespēju robežās dodos uz skolām, lai stāstītu, kas ir patriotisms, kas ir Latvija un ko tas nozīmē man pašam. Par patriotismu, vēstures notikumiem, kas ir nozīmīgi Latvijai, ir jārunā.

- Kas, jūsuprāt, ir patriotisms, un ko tas nozīmē jums?
- Tādas definīcijas, kas ir patriotisms, man nav. Es vienmēr saku, ka Latviju nepametīšu pat tad, ja nāksies dzīvot zem tilta. Nekad neesmu aizstāvējis politiskās lietas vai valdības kļūdas, bet vienmēr došos aizstāvēt savu tēvu, māti, māsu, savu zemi un māju. Vienmēr cīnīšos par tiem cilvēkiem, kas man ir palīdzējuši augt un veidoties par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Tas ir mans patriotisms. Šī zeme un vieta, mana ģimene ir izveidojuši mani tādu, kāds esmu tagad.
Šogad plaši runā par Latvijas armijas simtgadi. Man šis skaitlis neko nemaina. Tāda attieksme, kā ir šobrīd, bija arī pirms desmit gadiem. Galvenais jau ir tā savas zemes mīlestība un cieņa pret to, kas ir šobrīd. Šis skaitlis uzmanību pievērš jauniešiem, palīdz aktivizēties, atrast savu ceļu, motivēt iesaistīties militārajās organizācijās.
Novembris ir laiks, kad vairāk tiek runāts par patriotismu, bet, manuprāt, tam ir jābūt līdzās ik dienu. To ļoti labi var vērot Zemessardzē. Ir pārvarēti dažādi laiki un varas. Veidojoties Zemessardzei, daudz ir pārciests, bet šajos cilvēkos ir liels patriotisms, tas laika gaitā ir kļuvis par dzīvesveidu, ir vēlme aizsargāt savu dzimteni.

- Jaunsardze ir nākamais solis uz Zemessardzi?
- Tā varētu uzskatīt. Ir jaunsargi, kas izvēlas dienestu Zemessardzē, bet ir, kas dodas tālāk uz profesionālo dienestu. Ir jaunsargi, kas dzīvo patriotisma vadīti, tomēr to nesaista ar militāro jomu. Jaunsardzes uzdevums nepavisam nav izveidot jauniešus par militāristiem. Tā ir katra brīva izvēle. Jaunsardze iepazīstina ar militāro jomu, veido patriotismu. Ikvienas profesijas pārstāvis var būt patriots un ar savu darbu to veicināt.

- Kas ikdienā jums pašam sniedz motivāciju, gandarījumu?
- Man nekad nav bijis mērķa ieņemt kādu augstu amatu nevienā no jomām, kurās darbojos. Man vairāk ir prieks, motivācija un gandarījums par jaunieti, kuram esmu palīdzējis gūt panākumus, virzījis sasniegt lielus mērķus, īstenot sapņus un ieceres.
Man pašam ar savu darbu ir jāpierāda, ka varu izdarīt, sasniegt, lai arī bērnos rastos motivācija. Man ir jārāda labais piemērs.
Mana ikdiena ir ļoti aizņemta, bet cenšos atrast kādu brīdi sev. Man ir laimējies, jo mani vaļasprieki ir arī mans darbs. Tomēr man nozīmīgi ir veltīt laiku arī citiem vaļaspriekiem, piemēram, pirtij. Tāpat man ir nepieciešama daba, lauki. Bieži dodos pie vecākiem uz Lejasciemu. Es neesmu cilvēks, kurš ilgstoši var uzturēties pilsētā, dzīvoklī. Madona ir lieliska vieta. Desmit minūšu laikā, ejot kājām, esmu jau izgājis no pilsētas. Tas ir ļoti labi, personīgi man.


08.11.2019.