"Bez robežām mīlēja Dzimteni"
7. septembrī apritēja gads, kopš no dzīves šķīrās gaišs, čakls, Latvijas zemei uzticīgs dēls - Jānis Kārļa dēls Kalējs, dzimis Madonā 1939. gada 29. janvārī. Viņš bez robežām mīlēja savu Dzimteni - Latviju, ar iekšēju pievilkšanas spēku bija piesaistīts Latvijas zemei. Studējot Makarova vārdā nosauktajā Ļeņingradas Augstākajā inženieru jūrskolā un pēc tam dzīvojot Ļeņingradā - Sanktpēterburgā, pāris reižu gadā apmeklēja pamestās dzimtas mājas "Brantskalni", savus vecākus un vēlāk - viņu kapus, jo vecāki priekšlaicīgi aizgāja no dzīves piedzīvoto traģēdiju dēļ.

Pirms gada no dzīves šķīrās arī Jānis - globālas, pašatdevīgas dvēseles cilvēks, domās un idejās pazemīgs, kas nekad ne ar vienu nebija konfliktējis, izņemot sistēmu, kurā dzīvoja.
1949. gada martā Jāni deviņu gadu vecumā kopā ar vecākiem: tēvu - 59 gadus veco Kārli Pētera dēlu Kalēju (invalīdu) un māti - 47 gadus veco Zoju Augusta meitu Kalēju (dz. Skride) izsūtīja uz Omskas apgabala Kaganovičas rajonu, t. i., viņi tika represēti.
1956. gada sākumā Jānis un tēvs tika atbrīvoti, bet māti atbrīvoja dažus mēnešus vēlāk. Jūnijā viņi varēja braukt uz Latviju. Dzimtajās "Brantskalnu" mājās dzīvoja citi, viņus ielaida vienā istabā, kur dzīvoja nelegāli (bez pieraksta). Rajona un pagasta vadība visādos veidos lika šķēršļus. Neļāva pļaut sienu, turēt govis, par āboliem, kurus lasīja savā dārzā, bija jāmaksā kolhozam.
1959. gadā Jānis Kalējs iestājās Makarova vārdā nosauktajā Ļeņingradas Augstākajā inženieru jūrskolā, 1965. gadā saņēma kuģa inženiera diplomu. Dažādu apstākļu dēļ viņam tika izdots brīvais diploms un darbu vajadzēja meklēt pašam. Jānis vērsās pie Latvijas kuģniecības. Uzskatīja par nepieciešamu apmesties Latvijā un paņemt pie sevis vecākus. Darbu kuģniecībā viņam atteica, jo bija represēts.
Tad Jānis bija spiests doties uz Arhangeļsku un strādāt Arhangeļ­skas kuģniecībā par trešo stūrmani uz motorkuģa "Tatārija", pēc neilga laika tika iecelts par pirmo kapteiņa palīgu vecākā palīga amatā.
1967. gadā veselības stāvokļa dēļ bija spiests doties uz Ļeņingradu, strādāja Ļeņingradas zinātniski pētnieciskajā jūras transporta institūtā. 1971. gadā neklātienē pabeidza Jūras zinātniski pētnieciskā institūta aspirantūru Maskavā un atkal mēģināja pārcelties uz Rīgu. Viņu noraidīja tā paša iemesla dēļ: represēts - nozīmē bīstams.
Tikai 1988. gadā Jānis Kalējs un viņa vecāki tika reabilitēti, saņēma līdzjūtību par nodarīto netaisnību. Vecāki to nesagaidīja.
1965. gadā Jānis, būdams skolas kursants, satika savu nākamo sievu Valentīnu, ar kuru saistīja savu dzīvi un kopā nodzīvoja 54 gadus. Gan priekos, gan asarās viņi bija vienoti, turējās pretī visām nedienām, slimībām, problēmām, centās tās pārvarēt.
Savstarpējā mīlestība, cieņa vienam pret otru ļāva izveidot stipru ģimeni un nodzīvot grūtu, bet skaistu dzīvi.
Katru gadu un vairākas reizes gadā ģimene apciemoja Jāņa Kalēja dzimto pusi. Jānis mīlēja Latvijas zemi, visādi centās palīdzēt saviem radiem to labiekārtot.
"Perestroikas" laikā 1990. gadā viņš saņēma piekļuvi pie tēva Kārļa Kalēja baisajiem represiju dokumentiem un mātes Zojas Kalējas arhīvu dokumentiem, kā arī viņu ģimenes reabilitācijas dokumentiem.
Vēlāk, kārtojot uzturēšanās atļaujas saņemšanu, nu jau jaunās Latvijas izveidošanas laikā, tāpat priekšā bija lieli šķēršļi.
1996. gadā Jānim ar sievu radās iespēja dzīvot Latvijā, bet pilsonība viņam netika piešķirta, jo kopā ar vecākiem bija represēts PSRS teritorijā.
Līdz savas dzīves beigām viņš nevarēja piedot un saprast dubultos standartus pilsonības saņemšanai Latvijā, bija dziļi aizvainots.
Cilvēki ne savas brīvās gribas dēļ bija izsūtīti uz Krieviju. Viņi nesa sevī mīlestību uz Latviju, pārdzīvoja bezgala grūtus brīžus, bija pavisam citas raudzes cilvēki.
Tie, kuri laikus aizbēga no grūtībām, pametot Latviju tai smagos laikos, aizbrauca uz ārzemēm un Latvijā nebija iestādījuši ne koku, vai citi, kas pat nebija nodzīvojuši dienu Latvijā, tika valsts aprūpēti un apsildīti. Valdība viņiem nodrošināja dubultpilsonību bez jebkādiem šķēršļiem.
Jānis Kalējs visu mūžu (no 1949. līdz 1988. gadam) bija atstumtais, bija represēts un ar savām izcilajām spējām nevarēja darboties specialitātē. Viņš sevi līdz galam nerealizēja, tomēr vienmēr uzskatīja par Latvijas daļu.
1996. gadā, aizejot pensijā, Jānis pastāvīgi apmetās laukos "Birznieku" mājās. Raka zemi ar lāpstu, atteicās no tehnikas, labiekārtoja teritoriju, stādīja kokus. Dažus kokus, kas bija saglabājušies izpostītās "Brantskalnu" mājas dārzā, arī viņš apkopa, pats būdams jau smagi slims.
Jānis bezgalīgi mīlēja savu dzimto zemi - Latviju, neturēja ļaunu, centās katru stundu, dienu būt dzimtenē, uzskatīja par lielu laimi staigāt pa šo zemi, pat izbraukt ārpus Latvijas robežām viņam bija mokoši.
Dzimtene viņam bija viss, bet ierēdņi un sistēma visas aktīvās dzīves garumā viņu atstūma. Jānis bija svešs starp savējiem. Gribēja uzrakstīt grāmatu par mīļo Latviju, atklāt savas jūtas, bet nepaspēja.
Jānis Kalējs nomira no smagas, ilgstošas slimības 79. dzīves gadā Sanktpēterburgā, kur pēdējos dzīves gados ilgstoši ārstējās.
Viņš vēlējās lai viņu apglabā Latvijā - Ķinderu kapsētā. Viņa pēdējā vēlēšanās tika izpildīta - Jānis apglabāts blakus mātei Zojai Kalējai un vectēvam Augustam Skridem.


10.09.2019.