Dzīves piepildījumam darboties aktīvi
Ausma Tihonova dzīvo Aiviekstē. Kā pati smejas, viņas ikdiena ir aizņemta, jo aktīvi, daudzu gadu garumā, iesaistās pašdarbnieku kolektīvu dzīvē, rūpējoties par veselību, regulāri apmeklē pirti, kā arī piedalās meža talkās, kuru laikā tiek gādāta malka pirtij. Ausma dzied, vasarā rūpējas par savu dārziņu, bet nu jau vairākus gadus kopā ar domubiedriem apmeklē arī Pļaviņu mākslas skolu pieaugušajiem, kur glezno un darbojas ar mālu.

- Aiviekstē esmu ienācēja un šeit dzīvoju kopš 1982. gada. Sākums bija grūts. Vienmēr esmu bijusi aktīva un ir patikušas radošas lietas. Smejos, ka iepriekš zīmēšana man ir bijusi tikai bērnudārza līmenī, jo strādāju pirmsskolas izglītības ie-
stādē. Tieši bērnudārzs bija iemesls tam, kāpēc es nonācu Aiviekstē. Tajā laikā bērnudārzu vēra vaļā un meklēja vadītāju, tā nu es no Pļaviņām divpadsmit gadu braukāju uz darbu, bet, kad piedāvāja dzīvokli, nodomāju - kāpēc gan ne - un paliku Aiviekstē, - atceras Ausma Tihonova. - Lai gan man ļoti patīk šeit, tomēr kaut kas velk atpakaļ uz dzimto pusi. Ilgus gadus dziedāju Pļaviņu jauktajā korī un ansamblī. Taču dziedu es joprojām - tagad tikai Kalsnavas sieviešu korī „Silvita" un folkloras kopā „Vesetnieki".
Jau desmit gadu pirmdienās Ausma brauc uz Pļaviņām, lai darbotos radoši - apgleznotu zīdu, gleznotu, kā arī apgūst keramiku.
- Varētu teikt, ka šis man bija kārtējais izaicinājums, jo nekad iepriekš nebiju nopietni zīmējusi. Kad atvēra Pļaviņu mākslas skolu pieaugušajiem, laba paziņa aicināja mani apgūt jaunas prasmes. Gleznošana man vienmēr ir likusies ļoti skaista nodarbe, bet tikai izredzētiem cilvēkiem, šķita, ka to nemaz kurš katrs nevar. Paziņa gan teica -
ja mani neinteresē gleznošana, es taču varu apgleznot zīda šalles, jo iespēju bija pietiekami daudz un piedāvājums arī dažāds. Kārtējo reizi nodomāju, ka mēģināšu, un sāku tomēr ar gleznošanu. Kā jau tam jābūt, vispirms apguvām krāsu mācību, gleznošanas pamatus. Sākām darboties ar zīmuli, tad jau ar krītiņu. Pēc tam sekoja pastelis un eļļas krāsas, - pastāsta Ausma. - Tad piedāvāja apgūt zīda apgleznošanu. Man likās, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Domāju, kā tad notiks zīmēšana uz tik smalka materiāla kā zīds. Īstenībā tas ir pavisam vienkārši. Vispirms iešuvām materiālu, tad uzzīmējām kontūras un tās apgleznojām. Nekā sarežģīta. Un atkal biju iemācījusies ko jaunu un aizraujošu.
Kad Ausma jau vairākus mēnešus bija apmeklējusi mākslas skolu, viņai pievienojās domubiedri.
- Tā nu mēs šobrīd esam četras kundzes, kas sēžamies autobusā un braucam uz Pļaviņām, lai no pulksten 18 līdz 20 mācītos, veltītu laiku saviem vaļaspriekiem un lieliski pavadītu laiku. Pa šiem gadiem esam piedalījušās arī dažādās izstādēs, vairāk gan Pļaviņu pusē. Tomēr pirms Lieldienām mūs uzrunāja arī Kalsnavas pagasta kultūras nama vadītāja Nora Kampe un aicināja plašākam skatītāju lokam parādīt mūsu veikumu. Lai gan es uz to visu raugos ne īpaši pozitīvi, tomēr izstādēs ir redzami arī mani mākslas darbi. Esmu tas cilvēks, kurš varbūt pārāk zemu novērtē savus darbus. Manuprāt, izstādēs jābūt to cilvēku darbiem, kuri ir beiguši Mākslas akadēmiju un ir īsti mākslinieki. Savos veidojumos un gleznās redzu nepilnības, zinu, ka kādam keramikas veidojumam kaut kas nav izdevies. Tādus darbus nevienam negribu rādīt. Savukārt gleznas, kuras patīk man pašai, ir dēla mājās, jāsaka - goda vietā, jo atrodas pie sienām. Tāpat savus labākos darbus dāvinu arī svētkos. Divdesmit zīda šalles devās uz Singapūru, jo laikā, kad tur dzīvoja dēls ar sievu, biju viņai uzdāvinājusi šādu šallīti. Viņu draugiem Singapūrā tās ļoti iepatikās. Taču nevienu savu darbu neesmu pārdevusi, jo tie ir tapuši amatiera līmenī, - paškritiska ir Ausma Tihonova.
Savukārt mēneša pēdējā pirmdienā Ausma apgūst keramiku un uzskata, ka ar mālu darboties ir viegli un aizraujoši.
- Man patīk māls. Viegli ir veidot dažādas vienkāršas lietas. Bet zināšanas, praktiskās iemaņas un pacietība ir nepieciešama, kad jāizveido kāda figūriņa vai kāds akcents. Protams, gadās, ka iecerētais neizdodas. Pats kaut ko sabojā vai mēdz pietrūkt laika; pēc tam figūriņa jau ir sakaltusi un neko nevar vairs labot. Gadās, ka, velkot no krāsns, māla izstrādājums saplīst. Man gan ļoti patīk process, kad ir uzklāta glazūra un nezini, kāds būs galarezultāts, jo krāsas mēdz saplūst un sajaukties. Tagad, domājot par to, ko gan es darītu, ja nebūtu iesaistījusies mākslas skolā, priecājos, ka piekritu. Man tomēr ir nepieciešams darboties, būt aktīvai un radošai. Reizēm aizdomājos, cik tad ilgi es vēl skriešu, bet - kamēr varēšu, tikmēr darīšu, - pārliecināta Ausma Tihonova.


10.05.2019.