Ceļā dodas autobuss
Omnibuss, omnibuss iebrauc manā dārzā kluss... („Labvēlīgais tips")Ilgu laiku nokļūšana no punkta A punktā B bija tikai ceļotāju pašu problēma. 17. gadsimtā Eiropā viņiem radās iespēja ceļošanai izmantot pasta karietes - vairāku zirgu pajūgus, kas pārvadāja pastu un par samaksu - arī pasažierus. Karietes veica regulārus braucienus pa noteiktu maršrutu un, tā kā tā saucamajās pasta stacijās zirgus nomainīja, attīstīja tiem laikiem vērā ņemamu ātrumu. Attīstoties tvaika dzinējiem, radās mēģinājumi ar tiem aizvietot zirgu vilcējspēku. Pirmo „tvaika braucamo", kas spēja pārvadāt 8 pasažierus, 1801. gada 24. decembrī Kembridžā (Anglijā) demonstrēja angļu inženieris Ričards Trevitiks (viņš 1804. gadā konstruēja arī pirmo lokomotīvi). 1827. gadā pa Eiropas ceļiem sāka rāpot karietes ar tvaika dzinējiem. Lielu panākumu jaunajam pārvietošanās līdzeklim gan nebija, tas bija smags, neveikls, bīstams - no kurtuves skursteņa lidoja dzirksteles, kas viegli varēja aizdedzināt salmu jumtus, pret to enerģiski, panākot dažādus ierobežojumus likumos, saskatot bīstamu konkurenci, protestēja pasta līniju īpašnieki. Ja vēl ņemam vērā tā laika ceļu kvalitāti, ir skaidrs, ka nekāda spoža nākotne tvaika omnibusam nevarēja būt. Mēģinājums palaist tvaika omnibusu pilsētas satiksmē 1883. gadā Londonā bija nesekmīgs to pašu iemeslu dēļ.

1894. gadā maršrutā starp pilsētām Zīgenu un Notfenu (Vācijā) devās pirmais Karla Benca konstruētais un Karla Otto vadītais autobuss ar benzīna dzinēju. Tam bija 5 ZS motors, 8 pasažieru vietas, un 15 km garais ceļojums pasažieriem izmaksāja 70 feniņu (tiem laikiem nebūt ne maza nauda). „Busiņa" pietika tikai nepilnam gadam - smago zirga pajūgu izdangātais ceļš nu nekādi nebija saudzīgs pret tā ritošo daļu. Tomēr iekšdedzes dzinējs drīz vien pārliecināja par savām priekšrocībām, un 1903. gada 12. aprīlī Londonā tika atklāta pirmā pilsētas autobusu līnija. Pēc Pirmā pasaules kara autobusi jau ripoja gan pa ceļiem, gan pilsētu ielām. Pieaugot satiksmes intensitātei un pasažieru skaitam, bija jāmeklē risinājumi, kā tikt galā ar pieaugošo pasažieru plūsmu, un lielpilsētās Londonā, Berlīnē, Hamburgā, Vīnē pie darba ķērās divstāvīgi autobusi. Sākumā virs otrā stāva pasažieru vietām nebija jumta, trepes uz augšējo stāvu bija autobusa ārpusē, un pasažieris varēja tajās ielēkt pie jebkura luksofora sarkanā signāla. 1920. gadā parādījās autobusi ar zemāku rāmi, arī griestiem; tiem jau otrais stāvs bija ar jumtu un stiklotu karosēriju. Klasiskie sarkanie Londonas divstāvnieki ielās sāka kursēt 1956. gada 8. februārī.


03.05.2019.