No Madonas līdz Bostonai
Skatuviskā atraisītība kopā ar lieliskām džeza improvizācijām un ansambļa meistarību. Spēcīga enerģija, spēles profesionālisms, azarts un brīvība, kādu piedzīvot negadās bieži, - tā ne tik sen par mūziķi SINTIJU GRIGORJEVU un blūza, fusion apvienību „Coolmans Report" rakstīja prese. Šobrīd Sintija darbojas kā solomāksliniece ChaSe un strādā pie ilgi lolotā albuma „ChaSe Your Dreams". Albums tiks izdots decembrī un vispirms būs pieejams interneta veikalos un vietnēs. Aicinot uz sarunu, vēlējos uzzināt, kāds bijis Sintijas ceļš no Madonas līdz Bostonai, no neglītā pīlēna (bērnībā vienaudži apsmēja par auguma proporcijām) līdz iedvesmojoša gulbja pārveidei.

Stāsta Sintija Grigorjeva: - Madonā dzīvoju līdz 16 gadu vecumam. Mūzikas skolā pabeidzu kokles klasi, gāju sporta skolā, nodarbojos ar vieglatlētiku. 9. klases noslēgumā sāku domāt par profesijas izvēli. Jauniešu centrā biju iesākusi spēlēt akustisko ģitāru, piedalījos „Ģitāristu sesijā". Pa vasaru pastrādāju, nopirku pirmo mūzikas instrumentu. Vēlāk nopirku basu, ko apguvu pašmācības ceļā. Vienā no „Ģitāristu sesijām" basu pasniedza Aleksandrs Sircovs (Murovejs), man bija liela apņēmība pilnveidoties, un nedēļas beigās biju ļoti izaugusi. Sapratu, ka gribu mūziku mācīties tālāk. Diemžēl 100. vidusskola bija aizvērta, un radinieki iebilda - mūziķi ir dzērāji, nevar laist mani tādā ceļā. Mamma, redzot, cik fanātiski strādāju, bija vienīgā, kas nostājās manā pusē. Devos uz Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, lai iestātos vokālistos. Atceros, tā bija vienīgā reize, kad padevos un no iestājeksāmeniem aizbēgu. Dievs man devis, ka esmu cīnītāja, bet toreiz šis solis bija glābiņš no nepareiza ceļa. Redzot, ka man līdzi ir bass, žūrija ieteica pieteikties basa apmācībai. Spēlēju ļoti slikti, eksāmenu pieņēma Andrejs Orlovs. Noklausījies spēli, viņš ieteica atnākt pēc divām nedēļām un iemācīties viņa doto skaņdarbu. No eksāmena izgāju sagrauta.

- Vai bija drosme turpināt?
- Mājās mamma paziņoja, ka Rīgas 100. vidusskola tiek apvienota ar 45. skolu, un tā bija mana jaunā iespēja. Rīgas 45. vidusskolā varēju apgūt rokmūzikas programmu, bija jānokārto vien iestājeksāmeni. Cītīgi mācījos un tiku. Uzradās arī vieta, kur dzīvot - man un draudzenei ļāva mitināties paziņu dzīvoklī, nemaksājot īri, tikai komunālos maksājumus. Tas bija finansiāls atrisinājums - kā akmens no sirds.
Skolā specialitāti pasniedza Pēteris Liepiņš, viņš parādīja dažādus stilus - fanku, džezu, manī bija liela degsme mācīties. Daudz strādāju, noslēdzos, caur smeldzi cīnījos, un izaugsme pirmajā gadā bija fenomenāla. Pusgada pārbaudījumā spēlēju džeza skaņdarbu, skolotāji eksāmenā piecēlās un aplaudēja manam pedagogam.
Gada beigās augstākās klases basists bija salauzis roku, un man tika dota iespēja ielekt grupā. Strādāju gandrīz 14 stundu dienā. Kad gada beigās liku eksāmenu, žūrijā pamanīju Tāli Gžibovski no Doma kora skolas. Pēc eksāmena viņš aicināja, lai piesakos Saulkrastu džeza festivālam. Tas bija pārsteigums. Dalības maksa Saulkrasti Jazz toreiz bija 70 latu. Braucu lasīt zemenes - cēlos trijos naktī un smagā darbā naudu sakrāju. Festivālā mani ielika ansamblī ar mūziķiem, kas mācās Doma kora skolas pēdējās klasēs. Mēģinājumi bija smagi, jo daudz ko nevarēju izdarīt. Citi gāja ballēt, es sēdēju un spēlēju. Pēc koncerta Tālis mani uzaicināja stāties Doma kora skolā. Tas pat sapņos nebija rādījies!

- Vai izdevās neiespējamais?
- Man bija divas nedēļas laika sagatavoties, un es tiešām tiku. Basu nospēlēju pāri savām spējām. Bija viena vieta uz katru no instrumentiem, konkurss milzīgs, un paņēma mani. Doma kora skolā mācījos četrus gadus, šis laiks bija ļoti vērtīgs. Slodze bija milzīga, turklāt spēlēju piecos sešos sastāvos ārpus skolas. Mūsu kurss ļoti turējās kopā, cits citu ļoti cēlām. Informācija, ko vajadzēja apgūt, bija milzīga, pateicoties savstarpējam atbalstam, šo „čum un mudž" laiku izturējām. Visi pieci arī tikām Amerikas skolās, mums vajadzēja būt vislabākajiem!
Atskatoties atpakaļ, paldies Tālim Gžibovskim un Zigmundam Žukovskim, kas mani kā mūziķi izaudzināja. Viņi iemācīja uz mūziku skatīties kā uz valodu. Iejusties, domāt šai valodā un ar uzkrāto zināšanu bagāžu spēt nospēlēt jebko. Manī tika ielikta ticība sev, ko iepriekš bremzēja nenormālā paškritika.
Pateicība arī Dailes Zigim, kas mani, Rihardu Kolmani un Pēteri Žīli paņēma savā paspārnē, kā menedžeris rūpējās par mūsu grupu. Mums bija labas spēles, ar grupu „Coolmans Report" izbraukājām puspasaules, pabeidzot Doma kora skolu, bijām jau spēlējuši ar māksliniekiem no Čikāgas un visas Eiropas. Tā bija lieliska dzīves skola, mūzikas industrijas apgūšana, ko tik vienkārši iegūt nevar.

- Kā veicās, iekarojot Ameriku?
- Lai cik dīvaini tas izklausītos, sirdī zināju, ka mācīšos labākajā skolā pasaulē, kas domāta laikmetīgās mūzikas apguvei. Nolēmu iestāties Berklija mūzikas koledžā (Berklee College of Music) Bostonā. Kopš mazām dienām apzinājos, ka mūziku jādodas apgūt uz Ameriku. Nolēmu pieteikties tikai šai skolā. Biju izaugusi gan instrumenta spēles ziņā, gan garīgajā jomā, varēju pilnībā atbrīvoties skatuvei. Uz iestājeksāmeniem braucu kopā ar kolēģiem Rihardu un Pēteri. Eksāmens bija mūsu privilēģija, jo varējām katrs nospēlēt nevis vienu dziesmu, bet, pavadot pārējos, kopumā trīs skaņdarbus, un katru savā stilā.
Vēlāk, jau Latvijā esot, uzzinājām, ka visi prestižajā mācību iestādē esam tikuši. Es - ar pilnu stipendiju skolas mācību maksai. Studēt Amerikā citādi nemaz nevarētu, jo skolas mācību maksa bija 38 940 ASV dolāru (34 923 eiro) gadā.

- Grupa „Coolmans Report" par savu mērķi bija pasludinājusi „mūziku kā mākslas formu, kurā attīstība un patiesums nekad netiek zaudēts". Vai tas saglabājās?
- Visgrūtākais dzīvē ir atlaist cilvēkus, un man tas bija jāsaprot daudz agrāk. Kad saspēle grupā „Coolmans Report" sāka buksēt un mums vairs nebija izaugsmes, attiecības vajadzēja pārtraukt. Bet draudzība bija tik dziļa, ka to vienkārši neuzdrošinājos. Negribēju savējos pievilt, tāpēc divus gadus to nesu kā slogu. Radās depresija, jutos nelaimīga, bijām izauguši no tā, kur reiz atradāmies, un nepratām to viens otram pateikt.
Bija ziema, un reiz tiku uzaicināta uz džemu pilsētā. Kaut biju pārgurusi, uz klubu aizgāju. Tas bija repa džems, tumšādaino mūzika, kas prasīja jaunas prasmes un ambīcijas. Tai vakarā izliku sevi visu, un biju gandarīta, ka spēju visiem turēt līdzi. Pēc pāris mēnešiem bundzinieks piezvanīja un piedāvāja vēl vienu spēli. Soulmūzikas stilā, nedaudz džeza - man ļoti patika. Tad šim mūziķim jautāju - vai tu spēlē arī baznīcā? Baznīca man bija svarīga kopš bērnības, kad klusiņām, vecākiem nezinot, biju lavījusies uz Madonas katoļu baznīcu. Vēlāk pasaule ievilka savos ceļos, bet ticība vienmēr bija saglabājusies. Situācijā, kādā atrados tobrīd, sapratu, ka nekas cits man nevar palīdzēt. Puisis atbildēja - jā, viņš spēlē baznīcā, un viņu grupai tieši tobrīd nav basista. Nākamajā dienā kopā ar viņu un pianistu mazliet uzspēlējām, un mums nenormāli saskanēja. Turklāt, kad dzirdēju pianista talantu, viņa pieskārienu instrumentam, uzreiz zināju, ka puisim būtu jābūt Bērklijā. To objektīvi novērtēju, jo zinu, kā izklausās kaut kas pārpasaulīgs, savdabīgs, nedzirdēts.
Atnācu mājās un par pianistu vien runāju. Nākamajā dienā bija Valentīna diena, mani uzaicināja ierasties baznīcā. Iepazinos ar priesteri, sāku dziļāk pievērsties ticībai, meklēt dzīvo Dievu. Kopā ar sastaptajiem mūziķiem tagad tur spēlēju trešo gadu. Esmu, apguvusi gospeli no pirmavotiem, savu dzīvi atdevusi Dievam.

- Un kā ar pianistu?
- Viņš ir cilvēks, ar kuru vēlos būt kopā visu savu dzīvi, bet pāri visam ir Dievs. Amerikā daudzreiz esmu bijusi situācijās, kad klāt nav ne graša, nav nekā, un tomēr pēc brīža esmu bijusi paēdusi, ir uzradusies pajumte un pat nauda vajadzīgajiem maksājumiem. Tas ir Dievs, kas par mani rūpējas, kas mani tā mīl.

- Kā ar mācībām un nākotnes plāniem?
- Skolā man palicis pēdējais semestris, studijās būs pagājuši trīsarpus gadi. Berklijā esmu ieguvusi ļoti daudz, spēlējusi dažādos koncertos, festivālos, muzicējusi kopā ar pasaulslavenās dziedātājas Beyonce's tūres „I Am" pavadošās grupas mūziķēm. Skolas lielākais ieguvums ir tās skolotāji un iegūtie kontakti. Berklijā ir cilvēki no visas pasaules, un, aizbraucot tur, tu iepazīsties ar slavenībām, saņem reālu iedrošinājumu. Esmu patiesi laimīga.
Ko tālāk? Maniem lielajiem sapņiem, nākotnes plāniem ir vajadzīga Amerika, tās iespējas un plašumi. Lai varu aizsniegt pēc iespējas vairāk cilvēku, darīt to, ko mīlu, būt tur, kur vēlos būt. Mans mērķis ir uzrunāt cilvēku dvēseles, nest sapratni par lietām, kas notiek pasaulē. Mēs kā mūziķi varam aizsniegt sirdis, prātus caur spēcīgo rīku - mūziku, tas ir mūsu darbs. Līdz ar to caur mūzikas platformu vēlos runāt par visu, arī par sociālām lietām, celt cilvēku apziņu. Un slavēt Dievu, lai mana dzīve ir liecība Viņa mīlestībai, Viņa bezlimita žēlsirdībai.


08.02.2019.