Piegriezt skrūves internetam
Aizvadītā nedēļa Latvijā pagāja simtgades Dziesmu un Deju svētku zīmē, savukārt tie, kam tuvāks sports, varēja gremdēties aizraujošos pasaules futbola čempionāta mačos, kuru rezultātos pārsteigumu netrūka. Šo notikumu ēnā, kaut arī Latvijas un pasaules plašsaziņas līdzekļi par to sniedza informāciju, palika Eiropas Parlamenta balsojums par Eiropas Savienībā autortiesību regulu.

Pirmie centieni nesekmīgi

Pirms pāris mēnešiem spēkā Eiropas Savienībā jau stājās Vispārīgā datu aizsardzības regula, kas par spīti dažu Eiroparlamenta deputātu un vietējo politiķu iedrošinājumam, ka „nekas jau diži nemainīsies", ir viesusi diezgan būtiskas pārmaiņas daudzu uzņēmumu, valsts iestāžu un arī privātpersonu dzīvē. 20. jūnijā kļuva skaidrs, ka personas datu aizsardzības regulējums nebūs vienīgās pārmaiņas, kas mūs sagaida, jo šajā datumā EP Juridisko jautājumu komiteja apstiprināja autortiesību direktīvas pilnvaru projektu, un balsojums par to notika pagājušajā ceturtdienā, 5. jūlijā.
Iespējams, Latvijā daudzi par šo ES ieceri uzzināja vien 4. jūlijā, apmeklējot Wikipedia latvisko versiju, kurā informācijas meklētājus latviešu valodā sagaidīja paziņojums, ka Wikipedia latviešu un arī citu valodu kopienas ir nolēmušas liegt pieeju visām enciklopēdijas lapām. Savu rīcību kopienas pamatoja ar to, ka konkrētais autortiesību direktīvas piedāvājums, ja tiks apstiprināts, ievērojami kaitēs interneta brīvībai. Tā vietā, lai direktīva atjauninātu autortiesību likumus Eiropā, veicinot visu pilsoņu līdzdalību informācijas sabiedrībā, pēc Wikipedia satura veidotāju domām, tā paredz pretējo - apdraud tiešsaistes brīvību un liedz tīmekļa piekļuvi, radot jaunus šķēršļus, filtrus un ierobežojumus. „Ja priekšlikums tiks apstiprināts esošajā formā, var kļūt neiespējami dalīties ar ziņu rakstu sociālajos tīklos vai atrast to meklētājprogrammā; apdraudēta būtu arī Vikipēdija," bija teikts Wikipedia paziņojumā, atsaucoties uz faktu, ka pret ES direktīvu tās pašreizējā izpildījumā iebilst vairāk nekā 70 pasaulē autoritāti ieguvuši datorzinātnieki un cilvēktiesību eksperti.
Gan Wikimedia organizācijas, gan daudzus satura veidotājus internetā īpaši satrauca divi autortiesību direktīvas panti - 11. pants, bet īpaši 13. pants.
Dienu vēlāk paziņojums interneta vietnē pazuda, jo EP, neiztiekot bez karstām diskusijām, balsojums bija noticis un „par" ieceri bija 278 deputāti, bet „pret" iestājās 318 parlamentārieši, 31 balsojumā „atturoties", līdz ar to noraidot Juridisko jautājumu komitejas apstiprināto pilnvaru projektu. Tas nozīmē, ka septembra plenārsēdē EP diskutēs un balsos par grozījumiem parlamenta pozīcijā.

Kam tas ir izdevīgi?

Neitrālam vērotājam no malas raugoties, droši vien nav saprotams, par ko šajā jautājumā ir tā lielā brēka un viedokļu atšķirība. Autortiesības taču ir jāaizsargā. Jāatzīst, ka autortiesību direktīvas jautājums ir samudžināts un tās virzība vienā vai otrā redakcijā skar daudzu ietekmīgu pušu intereses, vienlaikus tās ietekmējot, kā arī interneta ikdienas lietotāju, proti, ikvienu no mums. Nevar noliegt, ka pirms 17 gadiem pieņemtā Eiropas Savienībā autortiesību regula ir novecojusi, jo IT joma šajā laikā ir spērusi platus soļus. Sociālo tīklu - tādu, kādus mēs tos pazīstam un lietojam šodien, tolaik nebija, un arī informācijas patēriņš un apmaiņa internetā ir krasi mainījusies, tādēļ jauns regulējums, kas attiektos uz interneta vidi, bija nepieciešams. Virspusēji direktīvas virzītāji izmaiņas pasniedz, kā nepieciešamību cīnīties ar pirātismu un centienus iestāties par mākslinieku un žurnālistu godīgu samaksu, jo šobrīd daudzu autoru intelektuālais īpašums nekontrolēti tiek pārpublicēts internetā. Protams, šajā gadījumā var diskutēt par to, kas tad īsti ir intelektuālais īpašums, kā to var negodprātīgi izmantot, nolaupīt un kā aprēķināt autoru negūto peļņu, kas droši vien ir jau atsevišķas tēmas cienīgs stāsts.
Aiz šiem cēlajiem mērķiem slēpjas arī lielā biznesa un politiskās intereses, kas šajā gadījumā ir tveramas ar neapbruņotu aci (izņemot vien atsevišķus Latvijas EP deputātus, kuri, šķiet, dzīvo savā informācijas burbulī). Ja runājam par biznesu, tad tie nav mazie mākslinieki, rakstnieki un žurnālisti, kuru dēļ top izmaiņas. Tās ir lielās kompānijas, kuras rada saturu un vēlas kontrolēt to, kā tas tiek izplatīts un lietots. Tas ļauj ne tikai ierobežot pirātismu, kas būtu saprotama vēlme, bet arī nodrošināties pret autoriem nevēlama, kritiska satura nonākšanu interneta vietnēs. Daudzviet pasaulē parodijas, recenzijas un kritikas, kas satur arī kaut ko no oriģināldarba, aizstāv likums, taču, kā pierāda kompānijai Google piederošās video koplietošanas vietnes Youtube piemērs - vajag vien gribu un ieinteresētību, lai sev nevēlamu saturu nobloķētu, pat ja tas ir aizsargāts.
Ja runājam par politiskajām interesēm, tad tās lielākoties ir daudzu ES dalībvalstu politiķu bažas, vērojot to, kā Eiropā aizvien lielāku ietekmi gūst labējie politiskie spēki, kuru vien no ietekmīgākajām platformām ir tieši internets un sociālie tīkli.

Lielie un varenie

Ierakumu pretējā pusē atrodas jau pieminētā Google, Facebook, Instagram un citas interneta vietnes, kuru vērtība mērāma miljardos dolāru un lielākoties to ienākumus rada maz kontrolēta pieeja lietotāju datiem un to izmantošana komerciāliem nolūkiem. Nav noslēpums, ka ES uz Google un Facebook neraugās kā draugiem. Pērn ES Google piesprieda maksāt rekordlielu soda naudu par konkurences noteikumu pārkāpšanu - 2,42 miljardi eiro. Savukārt sadursmes ar Facebook notiek ik pa laikam, tostarp arī „Cambridge Analitca" skandāls, saistībā ar kuru Facebook vadītājs Marks Cukerbergs bija pat spiests doties atvainošanās braucienā uz Briseli.
Vēstures notikumi skaidri liecina, ka tur, kur cīnās varenie, cietēji parasti ir vienkāršie iedzīvotāji. Nenoliedzami tā notiks arī šoreiz. Kaut arī tiek apgalvots, ka būtiskas izmaiņas saturā nebūs, ja vien neskaita kaitinošo interneta mēmju apkarošanu, taču var puslīdz droši prognozēt, ka vairākas mazās interneta vietnes, kuru saturu lielākoties veido parodijas, citāti un kritika, pārstās eksistēt, jo nespēs pilnībā izkontrolēt savu lietotāju rīcību. Tomēr lielākais bažu iemesls ir tas, ka centienos nobraukt no „viltus ziņu un nekontrolētas interneta satura veidošanas" grāvja visai viegli tiek ielīgots otrā grāvī, kur saturs jau tiks krietni vien vairāk cenzēts un sabiedrībai nozīmīgas informācijas publiskošana, neizmantojot tradicionālos plašsaziņas līdzekļus, būs ļoti apgrūtināta.
To, kādā gala redakcijā par direktīvu tiks balsots, redzēsim jau pēc pāris mēnešiem. Tad arī uzzināsim, kuras puses intereses ir guvušas virsroku.

11.07.2018.