Konference "Būt vai nebūt varonim?"
8. jūnijā Madonas muzeja izstāžu zālēs ar plašu sabiedrības pārstāvniecību ritēja konference „Būt vai nebūt varonim?", kuras ietvaros kā lektori uzstājās Latvijā jau iepazīti savas jomas eksperti. Sadarbībā ar Madonas Romas katoļu draudzi konferenci rīkoja Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. Turklāt tā bija otrā šāda veida aktivitāte, jo pirms diviem gadiem ar priekšlasījumiem sarīkojumā „Garīgās vērtības sabiedrībā" Madonas muzejā uzstājās Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, luterāņu mācītājs Guntis Kalme, Vidzemes Augstskolas mācību spēks Gatis Krūmiņš un dzejnieks Jānis Rokpelnis.
Šoreiz par varonības tēmu izstāžu zālēs runāja vēstures profesors Harijs Tumans, psihoterapeits Viesturs Rudzītis, katoļu draudzes prāvests, priesteris Pāvils Kamola un režisors Viesturs Kairišs. Katrs no viņiem uz varoņa un varonības tēmu piedāvāja palūkoties caur sava redzējuma prizmu. Moderatores lomu dienas gaitā pildīja madoniete Kristīne Šulce.
Konference raisīja plašu sabiedrības līdzdalību - to klātienē apmeklēja vairāk nekā 100 interesentu, facebook tiešraidi un pasākuma ierakstu līdz 11. jūnijam noskatījās 430 cilvēku. Būtiski, ka pasākums piesaistīja apmeklētājus ne tikai no Madonas novada (Madona, Saikava, Grostona, Prauliena, Kusa, Bērzaune, Kalsnava, Lazdona, Ļaudona, Sarkaņi, Kārkli, Barkava), bet arī no Cesvaines, Pļaviņām, Cēsīm, Lēdurgas, Rēzeknes, Vecpiebalgas, Lubānas, Rīgas, Lietuvas un Anglijas.
Kurš īsti ir varonis - cilvēks, kurš demonstrē apskaužamu drosmi kādā situācijā un ar savu rīcību pārliecina tūkstošus, vai kāds, kurš dienu no dienas pilda pienākumu un vienkārši dara savu darbu, rūpējoties par sevi un mums visiem? Mūsdienu varonis - ko ar to saprotam, un vai mums joprojām ir vajadzīgi varoņi - to centās noskaidrot konferences dalībnieki.
- Mēs visi esam piedzimuši savām mammām, un mammas faktors jau sākotnēji cilvēkā ir daudz lielāks nekā tēva, - uzsvēra psihoterapeits Viesturs Rudzītis. - Tomēr dinamikai būtu jābūt tādai kā grieķu cilnī, kur redzama Reja (sengrieķu mitoloģijas tēls), kas atdod savus bērnus Kronam - bērnu tēvam. Ar to jāsaprot, ka ģimenē vēlama varoņa transformācija, proti, sākotnēji svarīgāks ir mātes varonis, kas dara darbus, nozīmīgus mātišķībai, bet vēlāk varonim jānokļūst tēva ietekmes zonā.

- Diemžēl mūsdienu ģimenēs mātes vara ir ievērojami stiprāka par tēva varu. Tēva ietekme gan alkoholisma dēļ, gan sievietes attieksmes dēļ ir tikusi novājināta, - pauda psihoterapeits.

Viesturs Rudzītis akcentēja, ka varonis piedzimst noteiktā vietā, un ģimenes struktūra ir noteicošā katra varoņa tālākajā ceļā. Vēl psihoterapeits izdalīja sakrālo varoni, kas spēj aiziet no abu vecāku ietekmes zonas, no ģimenes konteksta un spēj iekļauties plašākā dzīves un pasaules izpratnē.
- Varonība ir kultūras fenomens, ne katrā kultūrā ir varoņi un varonība, - aizdomājās vēsturnieks Harijs Tumans. - Varonība balstās ētiskā ideālā, un to rada kultūra. Lai saprastu varonību, ir jāsaprot kultūra, kas rada šo varoņa ideālu, un indivīds, kas to pieņem un seko. Eiropas kultūrā varonību atklāj trīs avoti - tā nāk no antīkā varonības ideāla, kristīgās kultūras ideāla, kur varonis ir svētais, un arī mantojuma, ko kultūrā ienesa Eiropas barbari, kad varonis tiek skatīts kā karavīrs.
- Ne jau katrs var būt varonis, - norādīja vēsturnieks. - Varonība sākas tur, kur cilvēks var. Mūsdienās šis termins ir izplūdis, par varoni dažkārt sauc zirnekļcilvēku - masu kultūras kiču, varonis ir skolotājs lauku skolā, bet jāsaprot, ka tā ir ikdienišķa šī vārda lietošana. Varonis ar lielo burtu ir cilvēks, kas gatavs atteikties no dzīvības cita labā, kas gatavs upurēt sevi otra vārdā. Šāda varonība atklājas uz dzīves un nāves sliekšņa, pārvarot bailes, akcentējot ideālu un apzināti veicot izvēli.
Šodien dzīvojam postkultūras laikā, un varoņi šim laikam nav vajadzīgi, ir vajadzīgi pēc iespējas klusāki un nesaprotošāki cilvēki. Varoņi apdraud sistēmu. Tā bija problēma arī Senajā Grieķijā. Varonis ir pārāks, varonis ir vajadzīgs tad, kad ir izrāviens uz rītdienu. Ikdienas rutīnas dzīvē, kad sistēma visu kontrolē, varonim nav vietas, - teica Harijs Tumans.
- Es kā priesteris varonību varu sataustīt ikdienā, - savu uzstāšanos iesāka Madonas katoļu draudzes prāvests Pāvils Kamola. - Varu pamanīt tos, kas caur dažādām nori-
sēm - Baznīcu nakti, svētceļojumu vai konferences organizēšanu - kustina Madonu. Ne vienmēr ir jāmirst par Latviju, lai apliecinātu vērtības. Svarīgs ir lēmums, jo varonība nenotiek prāta pasaulē, tā notiek, redzot ideālus un pieņemot lēmumu rīkoties.
Piemērus, kur cilvēks savas ticības un dzīves pienākumus pilda varonīgi, priesteris atklāja caur Bībeles tekstiem. Viens no šādiem varoņiem Vecajā derībā ir Ījabs, kas pat nāves apstākļos nezaudēja cerību uz Dievu. Kā otru varoni runātājs izcēla pravieti Eliju, kas visas tautas un elkdievības pārspēka priekšā bija gatavs riskēt un apliecināt īsto Dievu. Vēl tika pieminēts Makabijs, Dāvids, Mordohajs, Estere, kuru sirdis pārbaudījumu priekšā bija tik izaugušas, ka katrs savā dzīves situācijā, esot dziļā dialogā ar Dievu, varēja uzkāpt varonības kalnā. No Jaunās derības priesteris ar vairāku piemēru palīdzību parādīja Jēzus varonību. Kā zināms, tā noslēdzās ar Jēzus nāvi pie krusta visu cilvēku labā. - Ceru, ka minētie piemēri, tāpat Dieva atklātās vērtības palīdzēs izkopt varonību arī mūsos, - uzstāšanos noslēdza priesteris Pāvils, piebilstot, ka galvenā lieta, kas pie tā ved, ir mīlestība. Mīlestība uz Dievu, savu tautu un sevi pašu.
- Gļēvulību izraisa ne jau iracionālas drosmes trūkums, to izraisa ideju, vīziju, garīgās dimensijas trūkums, - aizdomājās režisors Viesturs Kairišs. Viņš uzsvēra, ka šodien varonība vairāk atgādina grāmatvežu tabulu, kur cipari ir svarīgāki par personību, un sabiedrība balstās uz viduvējības kultu. - Tā bijis vienmēr, tas nav nekas jauns, tas attiecas uz visām sabiedrībām, uz visām sistēmām, - turpināja režisors. - Tā ir viena no mūsu sabiedrības galvenajām problēmām, bet, kultivējot viduvējības un vēlēšanās atdodot par tām savas balsis, sabiedrība vienlaikus gaida varoni - Laimes lāci, kas atnāks un uzdāvinās laimi, neprasot neko pretim. Tas dalīs šokolādi, bārstīs ziedlapiņas, darīs visu patīkamo un neko neprasīs. Nāves robežu modernais cilvēks nemaz neapzinās, par to vispār nedomā, to izslēdz no sava domāšanas veida. Sabiedrības pieprasījums ir joku lugas, tā bēg no realitātes, no nopietnības skatīties perspektīvā, nopietni domāt par valsts un indivīda nākotni.
- Garīgi brīvs cilvēks ir tas, kurš domā no brīvā cilvēka pozīcijām, bet brīvība ir milzu atbildība, - uzsvēra Viesturs Kairišs. - Ja lasām sieviešu žurnālus, upuris ir itin viss - daudzās un dažādās diētas, cīņa ar vecumu, krokodilādas somiņas nenopirkšana... Diemžēl šāda pseidoizpratne par upurēšanos iedragā sabiedrības pamatus. Kad uzņēmām filmu „Melānijas hronika" un sākās Krievijas karš Ukrainā, arī es sev iekšēji vaicāju, vai esmu gatavs mirt, aizstāvot vērtības. Atbilde nebija skaidrs „jā". Mirt ka-
rā - vai tas ir tas, kas mūžības priekšā no manis kā cilvēka un režisora vispār tiek prasīts?
Konferences otrajā daļā notika diskusijas par tēmām „Varoņu publiskā tēla veidošana", „Varonis - vīrietis" un „Varone - sieviete". Grupu īpašie viesi bija žurnāliste Dace Stirāne, māsa Sofija, profesore Angelika Juško-Štekele un priesteris Ronalds Melkers.
- Mēs savā grupā diskutējām par dažiem šodienas varoņiem, piemēram, Ansi Ataolu Bērziņu, - komentēja žurnāliste Dace Stirāne. - To, kāda ir mediju loma attiecībā uz viņiem. Secinājām, ka tas, kā mediji izvēlas, par kuru varoni stāstīt, un kā to dara, ir ļoti atkarīgs no konkrētā medija vērtībām un žurnālista profesionalitātes. Nonācām pie slēdziena, ka, lai dzimtu varonis, jābūt vēsturiskai situācijai, un šobrīd tādas Latvijā nav. Sabiedrībai nav skaidru mērķu, esam nogaidošā pozīcijā. Redzams, ka mediju funkcijas pakāpeniski mainās. Informatīvā daļa, kas kādreiz bija noteicošā, šobrīd ir arvien mazāk pieprasīta. Svarīgāka kļūst iedvesmojošā, audzinošā un izglītojošā funkcija. Līdz ar to medijiem, to varoņiem ir jāiedvesmo sabiedrība, turklāt cilvēkiem jāspēj identificēties ar medijos atklātajiem Atlantiem.
Diskusiju otrajā grupā izkristalizējās atziņa, ka kristīgā varonība atšķiras no pasaulīgās varonības, ko novērojam popkultūrā un visapkārt. Kristīgo varonību tik vienkārši izlasīt nevar. Tā ir pazemīga, dziļa, pieticīga un klusa. Lai to apjaustu, jādzīvo garīgi piepildīts dzīvesveids. Tikumiskie varoņi bieži nav ieraugāmi mediju telpā, tie mīt ļoti dziļos ūdeņos.
- Kristīgo varonību no filozofiskās vai ētiskās varonības atšķir viena lieta, - akcentēja māsa Sofija. - Tajā satiekas gan cilvēciskais, gan dievišķais aspekts. Turklāt vienmēr uzvar Kristus spēks, uzvar dievišķais.


13.06.2018.