Vai varam kļūt labāki?
Avīzē "Stars" izlasīju par Aronas pilskalna atdzimšanu. Šajā sakarā arī man gribējās padalīties par šo tēmu. Agrāk, bērnībā, biju bērzauniete, bet tagad, kad jau esmu sasniegusi "lielo pilngadību" - 85 gadus, ilgstoši dzīvoju Madonā. Atceros, kad bērnībā ar zirgu braucām uz Madonu, vienmēr lielus uztraukumus sagādāja ārkārtīgi stāvais un līkumainais ceļš pirms pilskalna. Vecāki bērniem lika izkāpt no ratiem un noveda zirgus, turot aiz apaušiem, lai zirgi nesāktu auļot. Ļoti bīstams ceļš. Vēlākos manas jaunības gados pienāca laiki, kad šo ceļu iztaisnoja un padarīja par skaistu šoseju. Augšā, ceļa malā, tika uzstādīta staltbrieža figūra, kas daudziem ļoti patika. Kādam tā tomēr likās bezgaumīga, un figūra pazuda. Arī tagad es labprāt redzētu šādu figūru, staltbriedi ar skatienu tālēs. Cilvēkiem vajadzīga romantika.
Bieži, braukājot pa šo ceļu, noraugos pilskalnā. Cik daudz atmiņu! Nu kur skaistās zaļumballes! Vienā tādā ballē, strauji dejojot, pārtrūka māmiņas dāvātās čehu krellītes. Ak vai! Lasījām jau tās pērlītes, bet kur tu visas salasīsi. Tā droši vien kāda pērlīte, zemē iemīta, vēl tagad dus pilskalna smiltīs.
Par pilskalnu runāja, ka to zviedru karavīri sanesuši ar cepurēm. Tā tas mierīgi ilgus gadus dzīvoja savā nodabā. Nu lasu avīzē - pilskalns godā celts. Vareni!
Tas bija diezgan pasen, kad pazinu Galiņu pāri no Iedzēniem. Bezgala darbīgi, ideju pilni ļaudis. Tikai žēl, ka ģimenes galva pāragri aizgāja mūžībā. Palika Maija, stipra sieviete, ar cietām, darbīgām rokām, saules, vēja appūstu seju un skaidru domāšanu, liekas, bija arī divi dēli. Izskatās, ka šis enerģiskais puisis ir no šīs ģimenes, ar zemnieka krampi, čaklām rokām un ideju pārpilnu galvu. Ir jauki, ka šis Dieva dotais, brīnišķīgais dabas stūrītis ir nonācis šī puiša rokās. Atrodot šo Dieva dāvanu - Ledavotu, Lauris sapratis, ka tas nav tikai viņam, bet jārāda arī pasaulei. Tāpēc Lauris aicina: "Priecājieties, nāciet un ņemiet!"
Pēc raksta izlasīšanas tūdaļ devos turp. Ūdens ir brīnišķīgs, dzidrs un garšīgs. Paldies, Lauri, par ieguldīto darbu, un lai veicas, paldies arī par soliņiem, kur atpūsties! Sēdu, raugos uz pilskalnu un domās saku: "Nedusmo, ka uzkāpt kalnā vairs nevaru!" Es paliktu pusceļā, kā tas koks, kas aug sānu daļā. Liekas, ka ozols pieglaudies kalnam, izskatās skaists. Te labi izskatītos kārklu dažādi stādījumi ap dīķīti, tie ir ļoti interesanti, un tie tā kautrīgi ir parādījušies arī Madonā.
Sēdu uz soliņa, pametu acis lejup, un skats apmācas. Vai tiešām? Jā, tur jau mētājas atlūzas no pudelēm, smēķu gali. Mīļie cilvēki, vai tiešām viss ir jāpiecūko? Cik ilgi mums pielēks sauklis par zaļo Latviju? Vai arī te jāalgo sētnieks? Arī noskatījos - paņem ūdeni, pazinu - madonieši, pudeles desmit, bet ziedojumu vācelīti izliekas neredzot. Tik nabagi gan neizskatījās. Aizbrauca ar domu: "Ierāvu, paņēmu na haļavu." Puisis jau nelūdz sev, bet labiekārtošanai, jo diemžēl mūsu laikos viss maksā, un kur vēl roku darbs. Šādi pasākumi būtu atbalstāmi, jo tik daudzi nostūri ir aizlaisti. Tā ka, mīļie, kas ņemat ūdentiņu, saprotiet paši. Te jau miljonu neviens nepelnīs. Lasu par Laura plāniem un domāju - viss ir jauki, bet vai tas viss nenomāks Aronas kalnu, nenomāks romantiku? Dzīvosim, redzēsim. Ļoti vēlu, no sirds, veiksmi lielajos plānos!
Pie reizes paldies jāsaka Madonā Laškovu pārim, ka viņi uz visiem svētkiem gatavoja skaistas figūras, tas bija tik jauki, mākslinieciski. Žēl, ka cilvēki tās nemācēja novērtēt.
Gribas pajautāt - kur palikuši skaistie Madonas gaiļi? Visi tos apjūsmoja, gaiļi bija tik vareni.
Vēlos pieminēt arī Biksēres avotiņa apdari. Skaisti, paldies autoram!
Mīļie cilvēki, cienīsim citu darbu un mīlēsim savu zemi, darīsim to skaistāku un skaistāku!

Ar cieņu - RASMA


08.06.2018.