Viss tiek kontrolēts
Pagājušajā nedēļā saskārāmies ar situāciju, kad augsta līmeņa politiķis, visticamāk - pašam to negribot, televīzijas tiešajā ēterā skaļi pateica to, ko patiesībā domā par augstāko revīzijas iestādi valstī. Stāsts, protams, ir par premjera Māra Kučinska neapdomīgo klupienu, Latvijas televīzijas raidījumā „Rīta Panorāma" pasakot, ka „pēc Valsts kontroles (VK) uzlidojumiem parasti šķiet, ka viss ir sagrauts". Šāds sentiments politiķu, ministriju un valsts iestāžu ierēdņu vidē nav nekas jauns.

Kad pasaka, ko domā
VK ir viena no iestādēm, kuras pārstāvjus ministrijās, tām pakļautajās iestādēs un pašvaldībās labāk redz ejam nekā nākam, jo revizorus, tāpat kā nodokļu iekasētājus un parādu piedzinējus, neviens nemīl. Iemesls, kas ietekmīgākajai valsts amatpersonai uz mirkli lika zaudēt modrību, bija žurnālistu tincināšana par VK atklājumiem saistībā ar jaunuzceltajiem ugunsdzēsēju depo. VK atklājusi, ka par astoņu ugunsdzēsēju depo būvniecībai un viena rekonstrukcijai piešķirtajiem vairāk nekā 11 miljoniem eiro uzcelti vien četri depo, naudu izlietojot nesaimnieciski. Bet ugunsdzēsēju depo Ķeipenē reģistrēts un bez maksas darbojas mednieku klubs. Atklātie fakti, pēc VK domām, ir sekas gadiem ieilgušai bezdarbībai, augstu amatpersonu bezatbildībai un acīmredzamai visatļautības un nesodāmības apziņai. Protams, VK nepalika premjeram atbildi parādā, savā paziņojumā norādot, ka izteikumi par „visa sagraušanu", publiski augstākās revīzijas iestādes darbu nodēvējot par „uzlidojumiem", ir nepārdomāti un neveicina ne labu sadarbību publiskajā pārvaldē, ne arī sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei.
Saprotot, ka „nošāvis greizi", Māris Kučinskis šonedēļ publiski atvainojās VK, tā īsti neatvainojoties. Premjers apgalvoja, ka izteikumos par VK „graujošajiem uzlidojumiem" daļēji esot pārprasts, jo daļu teiktā esot mēģinājis „pateikt pēdiņās". VK darbs esot labs un svētīgs, un, ja iestādes darbinieki ir aizvainoti, viņš tiem atvainojas, uzreiz pēc tam gan pasakot, ka atsevišķi VK vērtējumi ir nevis neapšaubāma patiesība, bet gan diskusiju objekts. Skaidrs, ka šis konflikts ir senāks un dziļāks un šobrīd mēs redzam tikai viļņošanos.

Tikai kritizē
Latvijā ir divas iestādes, kuras ik pa laikam izpelnās dažāda līmeņa politiķu un amatpersonu kritiku. Viena no tām ir jau minētā VK, otra - Tiesībsargs un tā birojs. Abas iestādes ir ārpolitiskas, savā darbībā neatkarīgas un pakļaujas vienīgi likumam. Iespējams, tieši šis statuss, kas šķietami ļauj tām stāvēt „ārpusē" un kritizēt (pamatoti/nepamatoti - tas jau ir katra paša izvērtējuma jautājums), arī provocē uz to attieksmi, kāda nereti ir jūtama attiecībā pret abām iestādēm. VK publiskajā paziņojumā, kas sekoja premjera izteikumiem, bija minēts, ka „kritika ne vienmēr ir patīkama, taču to jāprot uzklausīt un izmantot nozares un valsts attīstībai". Nereti esam dzirdējuši, ka VK un Tiesībsargs tikai kritizē, atrod maznozīmīgus pārkāpumus, taču - kāda ir viņu darba pievienotā vērtība? Jautājums vietā, taču tas nebūs glaimojošs politiķiem. Jau gadiem tiek diskutēts par VK pilnvaru paplašināšanu, un Saeimā ir iestrēdzis likumprojekts, kas dotu pilnvaras VK piedzīt no atbildīgajām amatpersonām nelikumīgi iztērēto valsts naudu. Rodas savdabīgs apburtais loks. No vienas puses - VK pārmet, ka tā tikai revidē un kritizē, tā vietā, lai pārkāpumus novērstu, taču - no otras - likumdevējs pats nespēj sadūšoties un dot iestādei šādas pilnvaras un lēmuma pieņemšanu atstās 13. Saeimas sasaukumam. Tiesa, jau šobrīd VK, konstatējot pārkāpumu, ir tiesības vērsties prokuratūrā, tiesībsargājošajās institūcijās atkarībā no pārkāpuma smaguma, taču tas ir garāks ceļš, kas bieži vien paliek bez rezultāta.

Lielais nedraugs - pašvaldības
Vieni no skarbākajiem VK kritizētājiem ir Latvijas Pašvaldību savienība un atsevišķas pašvaldības. Tieši Latvijas Pašvaldību savienība visvairāk iebilst pret iepriekšminēto likumprojektu, norādot, ka Valsts kontroles pilnvaru paplašināšana nozīmētu atgriešanos totalitāras valsts laikos. Skarbs un ar dramatismu piesātināts izteikums, taču arī šim konfliktam ir priekšvēsture. Iepriekšējos gados VK pašvaldībās ir gan veikusi gada pārskatu revīziju, gan pārbaudījusi grāmatvedību, gan veikusi padziļinātu lietderības pārbaudi, un secinājumi ne vienmēr bijuši glaimojoši. VK, veicot pārbaudes, vienkāršojot, meklē atbildi uz jautājumu, vai pašvaldības zina, kāds resurss ir to rīcībā, un vai tās savus administratīvos resursus izmanto produktīvi, ekonomiski un saimnieciski. Atbilde skan - ne vienmēr, taču ne vienmēr tas ir arī iespējams, jo pašvaldības darbība atšķiras no uzņēmuma darbības, kuras mērķis ir strādāt ar augošu peļņu. Nereti sadursmes VK un pašvaldību pārstāvju uzskatos sakņojas atšķirīgā pieejā tam, kā pašvaldībai vajadzētu funkcionēt. Vai ir pieļaujama brīvā tirgus kropļošana, pašvaldībai piedāvājot lētāku pakalpojumu, kas - no vienas puses - ir labāk iedzīvotājiem, taču ilgtermiņā var degradēt uzņēmējdarbības vidi? Vai katram pašvaldības pakalpojumam iespējams izstrādāt cenrādi, kas darbotos ne tikai uz papīra, bet arī dabā? Vai pašvaldībai pakalpojumu labāk sniegt centralizēti vai sadrumstaloti? Šis un daudzi citi jautājumi ir likuši lauzt šķēpus atšķirīgu pieeju piekritējiem. Pašvaldības nereti VK uztver kā tehnokrātus, kas dzīvo tikai skaitļu pasaulē, aiz tiem neredzot cilvēkus. Savukārt VK savās revīzijās „caur puķēm" pasaka, ka dažkārt pašvaldības jūtas pārāk autonomas un neaizskaramas tajā, kā tiek operēts ar budžeta finansējumu. Ir arī pozitīvie stāsti, kad pašvaldības ieklausās VK ieteikumos un tos ievieš, kā arī dažkārt pašvaldībām izdodas pārliecināt VK, ka tās redzējums var neatbilst reālajai situācijai, taču, kamēr šādu stāstu nebūs vairumā gadījumu, pozitīva rezultāta nebūs. Nav normāli, ja neatkarīgā Latvijā lielākā pašvaldības vienojošā organizācija, runājot par VK, velk paralēles ar totalitārismu.


16.05.2018.