Bioloģiskajai lauksaimniecībai - daudz prasību
ZS "Gulbiškas" uzsāka darbību 1997. gadā, vispirms turēja slaucamās govis, pamazām pārgāja uz gaļas šķirnes liellopu audzēšanu. Saimniecība 21 gada laikā ir pamazām attīstījusies un patlaban izmanto ap 500 ha zemes, tur gaļas šķirnes lopu ganāmpulku, kas pārsvarā ir ‘Šarolē' šķirnes liellopi, bioloģiski audzē graudus. Ja ir izvēlēta bioloģiskā lauksaimniecība, tas nozīmē rēķināšanos gan ar vides prasībām, gan ar bioloģiskās saimniekošanas attīstības perspektīvām un bioloģiski ražotas produkcijas realizāciju. ZS "Gulbiškas" saimnieki - Jānis Siliņš un Baiba Tīdemane - ir izvēlējušies bioloģisko saimniekošanas virzienu, kas nozīmē saimniekot, ievērojot virkni prasību. Baiba Tīdemane ir arī sertifikācijas institūcijas "Vides kvalitāte" inspektore, un viņai šīs prasības ir labi zināmas, kā pati saka - gan no saimnieku viedokļa un skatpunkta raugoties, gan no pārbaudītāju paragrāfiem. Maijā paredzēts atsākt vides kvalitātes kontroles bioloģiskajās saimniecībās Vārkavas pusē.

ZS "Gulbiškas" galvenā saimniekošanas nozare ir gaļas lopkopība, graudu audzēšana ir blakusnozare, bet jau sākusi ieņemt savu vietu, jo bioloģiskajai lopkopībai nepieciešama bioloģiskā graudkopība.
- Graudus ar bioloģiskajām metodēm audzējām arī iepriekš, bet šopavasar plānojam audzēt labību lielākā platībā - lai bioloģiski audzēto graudu pietiktu gan pašu saimniecības lopiem, gan arī realizācijai citām saimniecībām, kuras bioloģiski tur lopus, lai bioloģiski iegūtu pienu vai gaļu. Mūsu saimniecībā graudi tiek realizēti kā bioloģiskā produkcija, bet nobarot gaļas lopus un tad pārdot nav izdevīgi. Buļļus 6-10 mēnešu vecumā realizējam Izsoļu namā, - atklāj Baiba Tīdemane. Viņa vērtē, ka gaļas lopkopībā arī iet kā pa kalniem - te augšā, te lejā. Te cenas ir augšā, te atkal lejā. Augsta cena bija tad, kad pirka turki. Tad mainījās valsts politika, cena nokritās. Tagad eksportē uz Lietuvu, Poliju, Holandi, Vāciju un citām valstīm.
Kalsnavas pagasta ZS "Gulbiškas" pavasaris iesācies darbīgi - gaļas šķirnes lopiņiem sadzimuši un turpina dzimt pēcnācēji. Jaunās paaudzes ienākšana pasaulē ir jāuzmana un jāpieskata. Vairāk vajagot bullēnu, bet piedzimst telītes. Bullēni tiek pārdoti izsolē, bet telītes - paturētas. Gaļas lopkopībā saimniecībā "Gulbiškas" jau ir iegūta pieredze, un pats grūtākais esot uzraudzīt dzemdības. Kad lopiņš piedzimis, tas jau slejas kājās, un zīdītājgovīm ir visi instinkti, lai cilts turpinātos. - Lai arī skaitās, ka lopi dzīvo savā vaļā, tie nav savvaļas, jo bioloģiskā barība jāgādā un jānodrošina visi nepieciešamie apstākļi. Kad visi lopu bērni sadzimuši, tie tiek sašķiroti. Maijā, kad saaugusi zāle, visi līdz vēlam rudenim dodas zaļā pļavā. Kad sadzen mājās, atkal šķiro, - ieskatu sniedz saimniece.

Par to, kā saimniecība pamazām izaugusi, Baiba atceras: - Sākām attīstību no savām piecām govīm, pamazām krustojām ar ‘Herefordiem', jo vēl nezinājām, kura šķirne būs mūsējā. Izmēģinājām krustot arī ar ‘Limuzīnu', tagad ejam uz ‘Šarolē' šķirni. Tagad jau to visu dara citādāk - uzraksta projektu, nopērk 20 tīršķirnes teles un sāk strādāt. Tas ir citādāk un varbūt pareizāk. Nu gan varu teikt, ka gaļas lopiem vajadzīgs lielāks daudzums, nepietiek ar tiem 20 lopiem. Vai mums toreiz, pirms 21 gada, bija nauda, par ko iegādāties cilts ganāmpulku? Tolaik Eiropas fondu atbalsta nebija. No kaimiņiem pirkām apsēklotas telītes. Tagad mums ir 74 govis, nāks klāt teles, kopā ap 150 dzīvnieku - skaits mainās, piedzimst klāt. No tā, ka lops ir bioloģiskais, labuma nav, gaļas cena atšķiras tikai tad, ja caur Izsoļu namu pārdodam kādu brāķēto govi, kad gaļa tiek eksportēta uz ārzemēm, un tad tās cena ir lielāka. Cik tad to govju gadā aiziet šādā veidā gaļai? Varbūt 10, un tas ir daudz. Cenu nosit pasaules tirgus pieprasījums.
Baiba Tīdemane nesen piedalījās bioloģiskās lauksaimniecības seminārā, kur izskanēja atziņa, ka lielās saimniecības nevar kvalitatīvi nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, ka to var tikai mazās. Viņai ir iebildumi: - Labi, lai mazās saimniecības nodarbojas ar augļkopību, dārzeņkopību, piena govīm, bet ne ar graudu audzēšanu. Sertifikācijas institūcijas "Vides kvalitāte" vadītājs Juris Grīnfelds saka, ka pievērsīs uzmanību kaltēm, kombainiem, graudu glabāšanai. Ko nozīmē mazai bioloģiskajai saimniecībai, piemēram, kam ir 20-30 ha, nodrošināt savus graudus? Ko nozīmē pašiem audzēt? Vajadzīga sēšanas, kopšanas tehnika, kaltēšana, kombains un cits nepieciešamais. Lai bioloģiski izaudzētu graudus bez nezālēm, augsnes apstrādei jālieto trīs veidu ecēšas. Jāpiemēro augu seka. Var nokult, bet bez kaltes neiztikt. Tiesa, var pirkt kaltēšanas pakalpojumu, taču gan bioloģiski, gan konvencionāli audzētos graudus nedrīkst sajaukt, bet kas tam var izsekot. Gaļas lopu audzētājiem pārmet, ka viņiem ir vienkārši bioloģiskās saimniekošanas nosacījumi -
ir zālāji un gaļas lopi. Taču mēs bioloģiski audzējam arī graudus. Lai pamēģina, kā ir ievērot augu seku, izaudzēt graudus. Viegli tas nav, arī mums iet visādi, gadās kļūdas, kāds lauks aizaug ar nezālēm, bet šopavasar Latvijā vispār nav sēklas materiāla - pērngad nevarēja izaudzēt. Ja ir, tad drausmīgas cenas. Piemēram, griķu sēklas kilograms maksā 1 eiro un vairāk. Mēs, bioloģiskie, drīkstam pirkt konvencionālo sēklas materiālu ar sertifikātu, prasām atļauju un iegādājamies. Parasti lielāko daļu sēklas pirkām, šogad laikam sēsim savu, jo nav kur sameklēt vasaras kviešu sēklu.
Uz vaicājumu par to, kam "Vides kvalitātes" inspektore bioloģisko saimniecību pārbaudēs pievērsīs uzmanību, Baiba atbild: - Jāskatās visi sējumi, augu maiņas ievērošana, vai un kā ir sarakstīta lauku vēsture, kā vienmēr - grāmatvedība. Arī graudu izcelsme. Piemēram, ir kāda privatizēta bijušā kolhoza kalte, kur sniedz pakalpojumu graudu kaltēšanai. Atved graudus arī bioloģiskais zemnieks, bet kaltē iepriekš kaltēti konvencionāli audzētie graudi...
"Gulbiškās" būs ko darīt vienmēr, darbs saimniecībā ir arī jaunajai paaudzei. No Jaunzēlandes mājās atgriezusies arī meita Laila, bet dēls Artūrs turpina studijas lauksaimniecībā.


13.04.2018.