Darba mūžs veltīts Ērgļu cilvēkiem
Vēl tikai līdz 14. janvārim Latvijas Ārstu biedrības mājaslapā var balsot par labākajiem ārstiem, medmāsām un citiem medicīnas pārstāvjiem, tai skaitā farmaceitiem.
Arī mēs šonedēļ devāmies uz Ērgļiem, lai tiktos ar ilggadējo aptiekas vadītāju INTU OLTI, kam aizvadītais, 2017., gads ir bijis vairāku zīmīgu jubileju apmirdzēts, tai skaitā apritēja tieši 50 gadu, kopš viņa pabeidza Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas nodaļu. Gandrīz visi šie darba gadi ir aizvadīti Ērgļu pusē, kur kopš 1970. gada līdz šāgada 2. janvārim viņa vadīja Ērgļu aptieku (tātad 48 gadus) un kā farmaceite tajā strādā joprojām. Klienti viņu vērtē kā zinošu un atsaucīgu aptiekas vadītāju, un tieši tāds iespaids radās arī mums. Sarunā pārliecinājāmies, ka Ērgļos esam sastapuši vēl vienu gaišu, laipnu, smaidīgu, zinošu, atvērtu, pozitīvas emocijas izstarojošu cilvēku.
Viņa atklāja, ka galvenais dzīvē ir darīt labus darbus, par to negaidot pateicību. Ir jāpalīdz tiem, kam ir grūti, un to arī viņa cenšoties darīt. Inta Olte pastāstīja: - Esmu dzimusi Lubānā. Mamma bija zobārste, tēvs - farmaceits. Tie vēl bija kara gadi, kad pa dienu pēc zālēm pie viņa nāca sarkanie, bet pa nakti - mežabrāļi. VDK darbinieki papiņam tik skarbi uz to norādīja, ka viņš to nevarēja aizmirst visu mūžu. Kādu laiku dzīvojām Talsos, pēc tam pārcēlāmies uz Vestienu, tā ka es vairāk esmu Vestienas meitene. Esmu beigusi Vestienas astoņgadīgo skolu, mācījusies arī Rīgas 3. vidusskolā, bet vidusskolu pabeidzu Ērgļos.

- Izvēlēties profesiju droši vien nebija grūti, medicīna jums jau bija gēnos.

- Jā, es ļoti agri izlēmu, ka savu dzīvi saistīšu ar farmāciju. Aptiekas vide mani fascinēja. Kuram gan bērnībā nav garšojis pertusīns vai kādi vitamīni? Turklāt tēvs bija zinošs aptiekārs, nekad neļāva cilvēkiem darīt pāri savai veselībai, aicināja pirkt zāles tikai tik daudz, cik nepieciešams, un neaizrauties ar antibiotikām.
Sava mērķa sasniegšanai izvēlējos Medicīnas institūtu. Tiesa, tajā iestājos tikai trešajā gadā pēc vidusskolas beigšanas. Toreiz jau bija ļoti liels konkurss, bet fizika nebija mana stiprā puse, toties ļoti patika ķīmija un matemātika.
Lai gan Medicīnas institūtā uzreiz neiestājos, pēc tam studijās, var teikt, veicās pat spīdoši. Toreiz labākajiem studentiem piešķīra Ļeņina stipendiju. Lai to saņemtu, drīkstēja būt tikai viens četrinieks (piecu ballu sistēmā), un es šīs prasības spēju izpildīt. Dziedāju arī ansamblī, daudz slēpoju, jo kuram, kas audzis un mācījies Ērgļu pusē, gan nepatīk slēpošana.
Kad pabeidzu Medicīnas insti-tūtu, strādāt mani norīkoja uz Daugavpili, bet tur es biju tikai īsu brīdi. Gandrīz viss mans darba mūžs ir aizritējis Ērgļu aptiekā, kur sākumā strādāju par farmaceiti, bet kopš 1970. gada - par aptiekas vadītāju.
Tad apprecējos ar savu klasesbiedru. Pagāja nedaudz vairāk kā gads, kad pasaulē nāca pirmā atvasīte, pēc tam - otrā un pēc desmit gadiem - arī trešā.

- Jūs esat izaudzinājuši lieliskus dēlus, kurus labi pazīst visā Latvijā.

- Māris tagad it kā nedaudz ir pagājis malā, publiski vairs tik ļoti nav manāms. Topā ir dēls Uģis, kas darbojas Vides filmu studijā un nesen saņēma „Lielo Kristapu" par dokumentālo filmu „Atbrīvošanas diena" kā viens no labākajiem montāžas režisoriem. Viņi patiešām ir uzņēmuši ļoti interesantu filmu. Māris ir ļoti emocionāls un ar viņu var izrunāt visdažādākās lietas, bet Uģim patīk visu analizēt. Savukārt dēls Aldis strādā tepat Ērgļu vidusskolā par sporta skolotāju. Priecājos, ka visi dēli ir Ērgļu patrioti. Man ir arī septiņi mazbērni.
Mazbērni brauc ciemos, bet man jau šķiet, ka viņiem ar mani vairs nav tik interesanti, bet tad, kad sabrauc lielākā pulciņā, es padomāju arī par interesantākām nodarbēm, kā, piemēram, Ziemassvētkos sarīkojam orientēšanās sacensības, lai sameklētu sarūpētās dāvaniņas. Katram iedodu dzīvokļa plānu, norādes, kādā virzienā un cik ilgā laikā jāatrod, un tad visi dodas meklēt. Tas gan visus aizrauj. Ja pajautāju, kādu interesantu nodarbi vajadzētu atkal sarīkot, mazbērni ilgi nedomā un saka - orientēšanās sacensības!
Savulaik visa ģimene ļoti aktīvi piedalījāmies orientēšanās sacensībās un stabili cīnījāmies par labākajām vietām. Tajā visā mūs ievilka Māris, esmu viņam ļoti pateicīga. Lai gan tagad orientēšanās sacensībās vairs nepiedalos, tajās piedzīvoto vienmēr atceros uz pozitīvas nots. Tas bija labs dzīves posms. Man šķiet, ka šis sporta veids ir gan miesai, gan smadzenēm. Kad bērni aiziet savā dzīvē prom no mājām, paliek tāds kā tukšums. Labi, ka ir darbs.

- Sarunā mēs atkal nonākam pie darba, kas jums, var just, joprojām ir ļoti svarīgs. Beidzamajos gadu desmitos arī aptiekas ir skārušas daudzas pārmaiņas. Kā tās esat izjutusi jūs?

- Laiki ir bijuši dažādi. Aptiekas ir darbojušās gan valsts paspārnē, gan pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas - kā neatkarīgas privātstruktūras, bet nu jau apmēram pusotru gada esam BENU aptieku tīklā. Aptieka joprojām atrodas ēkā Rīgas ielā 24, kas savulaik tika celta tieši aptiekas vajadzībām.
Pārmaiņas ir nepieciešamas, bet, kā jau visu jauno, sākumā tās ir grūti pieņemt. Arī apgūt datoru bija diezgan grūti.
BENU aptieku tīklā ir ļoti jaukas atlaides. Tās piedāvātās cenas diezgan stipri atšķiras no tām, kas kādreiz bija SIA „Ērgļu aptieka". Cilvēki pamazām sāk pierast pie jauniem piedāvājumiem (kā, piemēram, 1+1) un sāk tos vairāk izmantot. Ja kādām zālēm noteikta ievērojama atlaide, painteresējas arī par derīguma termiņu. Tiesa, liela daļa, atnākot uz aptieku, jau iepriekš ir sarēķinājuši, ko un cik daudz var atļauties nopirkt, tāpēc visbiežāk piedāvājumus iegādāties vairākas preces tomēr neizmanto, jo naudiņas ir tik, cik ir.
Gandrīz vai neticami, bet kādreiz Ērgļu aptiekā strādāja 19 cilvēku. Preci veda tikai reizi mēnesī, līdz ar to viss bija jāiepērk ar rezervi. Tagad apgāde ir būtiski uzlabojusies, visu var pasūtīt un laikus saņemt. Lielākās pārmaiņas beidzamajos gados vairāk ir saistītas ar mūsdienu tehnoloģijām. Es pozitīvi vērtēju e-receptes ieviešanu. Sākumā viss tik gludi gan neiet, bet ar laiku jau ieiesies un būsim tikai ieguvēji. Ir tikai e-receptēs viss ļoti precīzi jāieraksta. Arī Igaunijā, kad tās tika ieviestas, sākumā bijušas grūtības.

- Vai, dzīvojot un strādājot Ērgļos, uzrunājat jauniešus, lai viņi izvēlētos darbu aptiekā?

- Šai ziņā ir ļoti labas apmācību programmas, ko var izvēlēties.
Esmu gājusi uz Ērgļu vidusskolu, lai popularizētu farmaceita profesiju. To apgūstot, tā būtu laba iespēja jauniešiem palikt un strādāt Latvijā, jo farmaceiti darba tirgū ir pieprasīti, to Latvijā trūkst. Pagaidām gan nav sanācis kādu pārliecināt, un arī ķīmijas skolotāja atzinusi, ka tādu perspektīvu bērnu, kuri aizrautos ar ķīmiju un varētu studēt farmāciju, vismaz pagaidām neesot.

- Kopš 2. janvāra tātad Ērgļu aptieku vairs nevadāt. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu?

- Ir ļoti liela atbildība, arī prasības augstas, un ir jānotiek paaudžu maiņai. BENU aptieku tīkls jau ir ar vāciešu precizitātes pieskaņu, viss līdz katram sīkumam ir pārdomāts.
Notiek darbinieku apmācības, tiek rīkoti semināri. Arī šajā otrdienā piedalījos konferencē un ar interesi klausījos atzinumus par zāļu iedarbību. Mēs taču katrs esam individuāls, tāpēc arī zāļu iedarbība atšķirīga. Vienam, lai izveseļotos, varbūt pietiek ar gaužām mazu devu, bet citam nepieciešama krietni lielāka. To ietekmē gan ģenētiskais faktors, gan paradumi un dzīvesveids. Arī to vajadzētu pētīt un diez vai vienam cilvēkam vajadzētu izrakstīt uzreiz 12 recepšu zāles. Kurš var pateikt, kādas ķīmiskās reakcijas tās, visas reizē lietojot, cilvēka organismā var izraisīt?
Veiktie pētījumi ir ļoti interesanti. Piemēram, konferencē, kurā piedalījos, raksturojot pētījumu par komunikāciju ar klientiem un saliekot sūdzību datumus pa Mēness fāzēm, atklājies, ka visvairāk sūdzību ir pilna Mēness fāzē.

- Kas jums darbā sniedz lielāko gandarījumu?

- Es priecājos par savām kolēģēm, kas, apkalpojot klientus, ir laipnas, savaldīgas. Bet citādi jau arī nevar būt. Kā mums kādreiz teica - strādājot aptiekā, vajag censties cilvēkus uzmundrināt, jo uz aptieku pēc zālēm neviens jau nenāk ar savu prieka stāstu.
Lielākā daļa ierodas ar savu sāpi, savu bēdu stāstu. Ir jābūt diezgan lielai mākai un diplomātijai, lai cilvēku nomierinātu vai, izsniedzot zāles, vienkārši pateiktu kādu labu vārdu.
Strādājot aptiekā, gandarījumu dod arī tas, ka vari cilvēkam labu izdarīt. Tādu brīžu, kad cilvēki pasaka „paldies!", gan nav pārāk daudz, bet, kad, satiekot uz ielas, kāds pasaka, ka iegādātās zāles un padomi līdzējuši atgūt veselību, ir liels prieks. Tad ir tāda labi padarīta darba izjūta. Līdzīgi kā dārzā, kad nezāles tiek izravētas un skatam paveras skaists lauks.

12.01.2018.