"Čekas maisi" - paaudžu mantojums
Tā dēvētie „čekas maisi", to saturs, izpēte un iespējamā publiskošana ir kā nebeidzama šleife, kas pavada Latvijas sabiedrību jau kopš neatkarības atjaunošanas.
Diskusijas ik pa laikam uzliesmo, noplok, atjaunojas, taču nekad neapsīkst pavisam. Arī pēdējā pusgada laikā „čekas maisu" tēma nepamet ziņu virsrakstus.

Sabiedrība vēlas publiskošanu

Sabiedrības noskaņojums „čekas maisu" jautājumā caurmērā ir saglabājies nemainīgs - vairākums uzskata, ka to saturs būtu jāpublisko. Pirms gada pētījumu kompānijas SKDS veiktā sabiedriskās domas aptauja uzrādīja, ka 28,4% iedzīvotāju uzskata, ka VDK dokumenti ir jāatklāj sabiedrībai nekavējoties, 33,7% - tas ir jādara kopā ar zinātniskiem skaidrojumiem. Tas nozīmē, ka kopumā 62,1% ir par to, ka VDK dokumentus jāpārstāj slēpt no sabiedrības un pieprasījums pēc vēsturiskā taisnīguma sabiedrībā pastāv. Pētījuma rezultāti arī parādīja, ka interese par dokumentu publiskošanu ir arī gados jaunākiem cilvēkiem, kuriem ar šiem dokumentiem nevarētu būt saistība, līdz ar to nevaram uzskatīt, ka paaudžu nomaiņas rezultātā šie jautājumi sabiedrībā zaudē aktualitāti un iedzīvotāji kļūst pielaidīgāki.

Apcirptā komisija

Sabiedrības vēlme ir zināma, taču vai tā ir pamatota un kā īsti publiskot dokumentus? Kā zināms, Saeima 2014. gada maijā nolēma, ka „čekas maisi" publiski būs pieejami pēc to zinātniskās izpētes. Līdz ar to Saeima un valdība deva uzdevumu zinātniski izpētīt, kā darbojās bijušās Padomju Savienības VDK. Tiesa, ar šī uzdevuma izpildi, maigi sakot, nav sekmējies, un pētnieku ceļš ir bijis šķēršļiem bagāts. Zīmīgi, ka pēdējos mēnešos uzmanības degpunktā nonākusi pati VDK dokumentu izpētes komisija, pār kuras darbu, darba metodēm, personālijām, izlietoto finansējumu nepārtraukti tiek mesta šaubu ēna. Pārsteidzoši nav īstais vārds, kas raksturo izveidojušos situāciju. Pagājušajā nedēļā vairāki deputāti pauda bažas, vai „čekas maisu" pētnieki līdz nākamā gada maijam pagūs izpētīt „čekas maisus" un sniegt savu atzinumu par tiem. Līdzīgas bažas pauda arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Bažām ir pamats, jo pētniekiem nav pielaides valsts noslēpumam un viņiem joprojām nav izdevies piekļūt pie Satversmes aizsardzības biroja (SAB) telpās esošās datubāzes. Komisijas un SAB savstarpējās attiecības var salīdzināt ar divu bērnudārznieku lūpas uzmešanu. Komisijas vadītājs Kārlis Kangeris vairākkārt uzsvēris, ka VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieki nav pieteikušies darbam ar „čekas maisiem" prasītajai pielaidei valsts noslēpumam, jo viņus neapmierina SAB nosacījums par izpētē atklātās informācijas neizpaušanu. Trīs komisijas pētnieki, iespējams, būtu ar mieru pie šādiem noteikumiem strādāt, taču ne viņš pats un vairāki citi. Savukārt SAB iziet uz principu un spēlē spēka spēli. Eļļu ugunī šīm nesaskaņām pielēja arī Latvijas Televīzijas raidījumā „De facto" sniegtā informācija, ka SAB telpās, kur glabājas VDK datubāze „Delta" ar tajā atrodamajiem aģentu ziņojumiem un uzskaites kartītēm, tiek veikta datubāzes digitalizēšana un no datubāzes jaunās versijas, kas būs pieejama zinātniekiem, tiek dzēsta ārā būtiska informācija. Šī informācija saprotama iemesla dēļ raisīja plašu ažiotāžu un uz jau tā miglaino „čekas maisu" pētniecības procesu uzlika papildu neuzticības zīmogu.
Visai šai jezgai pa vidu tika apšaubīts komisijas darbam piešķirto 745 000 eiro izlietojums, kas gan rezultējās atskaitē, ziņojumā un Šadurska tekstā, ka ar finansējuma plānu un tā izpildi viss ir kārtībā.
Tiesa, deputāti šaubās, vai atlikušā pusgada laikā komisijas pētnieki, kas šobrīd strādā tikai ar arhīva materiāliem, ne pašu VDK kartotēku, spēs veikt pilnu izpēti un sagatavot dokumentus publiskošanai. Ja beigu beigās kartotēkas saturs, par kuru nu jau vairākas desmitgades ir tā drebēts un trīcēts, vienā jaukā dienā tiks vienkārši „izbērts uz ielas", kā to tēlaini raksturoja Valsts prezidenta padomniece Kristīne Jaunzeme, tad jāvaicā - kādēļ bija nepieciešama visa šī ambrāža ar komisijas izveidi, padziļināto pētniecību un ilgo, neizlēmīgo vilcināšanos?

Jābeidz sevi mocīt


„Čekas maisi" no izpētes objekta ir kļuvuši par sabiedrisku fenomenu, parādību. Tie ir kā kaklā iesprūdusi asaka, kas rada kairinājumu, taču atbrīvoties no tās gribas trūkuma dēļ nespējam, jo kādam ir izdevīgi šo asaku kaklā saglabāt. Kā katram stāstam arī „čekas maisiem" ir jābūt noslēgumam, jo sabiedrībai ir apnicis dzīvot nebeidzamos minējumos, šaubās un neskaidrībā. Politiski šī formālā punkta nepielikšana „čekas maisu" statusam gadiem ilgi ir bijusi kādam izdevīga - vai nu lai uzturētu spriedzi sabiedrībā, vai lai neļautu nepareizo cilvēku vārdiem parādīties neglaimojošā gaismā. Taču pēdējais laiks saprast, ka sabiedrība no tā ir nogurusi. Lustrācijas process bija iespējams 90. gadu sākumā vai vidū. To brīdi Latvija palaida garām, jo pārāk liela bija vecās nomenklatūras ietekme uz politikas veidošanu un valsts pārvaldi. Ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, un uzturēt šo brūci joprojām atvērtu spēj tikai sabiedrība ar izteiktu mazohismu. Punkta pielikšana gan nenozīmē tēmas slēgšanu. Pagājušajā nedēļā žurnālists Māris Zanders rakstā ziņu portālā lsm.lv trāpīgi minēja: „Es nedomāju, ka var kādu vēstures tēmu „aizvērt", es nedomāju, ka var konstruēt kādu sabiedrības izlīgumu. Tas, kas varbūt ir iespējams - jo vairāk tu zini vēsturi, jo loģiskāk tev rodas jautājums - kā es pats šādā situācijā rīkotos? Atbildes var būt dažādas, tas nu paliek uz katra sirdsapziņas, bet svarīga ir šī jautājuma uzdošana. Kāds ir mans „sāpju slieksnis" kompromisu slēgšanai? Ja „čekas maisu" tēma veicinās mūsu pašu lielāku pašanalīzi, tas būs labi."

6.12.2017.