Mustafa Džemiļevs - disidents uz mūžu
Laikrakstā jau informējām, ka aizvadītā gada 13. decembrī Strasbūrā Saharova balvu par domas brīvību saņēma jezīdu reliģiskās kopienas Irākā pārstāves Nadia Murada un Lamija Adži Bašara, kas piedzīvojušas Islāma valsts vardarbību, tai skaitā seksuālu paverdzināšanu.

Viens no finālistiem uz Eiropas Parlamenta piešķirto Saharova balvu bija arī Mustafa Džemiļevs - bijušais padomju disidents un Krimas tatāru vietējās likumdošanas iestādes jeb medžlisa bijušais vadītājs. Tagad viņš ir ietekmīgs Ukrainas parlamenta deputāts, kurš atbalsta Ukrainas integrāciju ES un NATO.

Saharova domubiedrs
Mustafa Džemiļevs savu dzīvi veltījis nevardarbīgai cīņai par cilvēktiesību un minoritāšu tiesību, vārda brīvības un cilvēka cieņas aizstāvību. M. Džemiļevs ne tikai personīgi pazina Andreju Saharovu, bet viņi arī kopīgi protestēja pret Padomju Savienības īstenoto t. s. Prāgas pavasara apspiešanu 1968. gadā un kopīgi veidoja pirmās cilvēktiesību grupas Padomju Savienībā. 1944. gadā vien sešu mēnešu vecumā M. Džemiļevs kopā ar visu Krimas tatāru tautu tika deportēts, un savā dzimtenē viņš varēja atgriezties tikai pēc 45 gadiem. Laikposmā no 1966. līdz 1986. gadam komunistu režīms M. Džemiļevu aizturēja sešas reizes par viņa mēģinājumiem īstenot savas un savu līdzcilvēku cilvēktiesības; padomju laikā viņš kļuva pazīstams, jo 303 dienas turpināja bada streiku un izdzīvoja vien tāpēc, ka iestādes izmantoja piespiedu barošanu. 1989. gadā M. Džemiļevs kļuva par jaunizveidotās Krimas tatāru nacionālās kustības vadītāju un pēc tam ilgus gadus vadīja Krimas tatāru vietējo likumdošanas iestādi jeb medžlisu. Viņš ievēlēts arī par Ukrainas parlamenta deputātu. Kā tatārs, kurš iestājās par modernu demokrātiju, 2009. gadā M. Džemiļevs saņēma arī islāma teroristu draudus. Taču M. Džemiļevs nav vien vēsturiski nozīmīga persona. Arī šodien viņš turpina aktīvi atbalstīt Ukrainas centienus veikt reformas un nostiprināt demokrātiskās brīvības, jau otrreiz mūžā būdams izraidīts no dzimtās Krimas. Krievija M. Džemiļevu iekļāvusi meklēto personu sarakstā.

Neaizmirst
Saharova balvas pasniegšanas dienā Eiropas valstu žurnālistiem bija iespēja uzklausīt Mustafu Džemiļevu, kā arī uzdot viņam jautājumus. Ukrainas parlamenta deputāts, uzrunājot Eiropas valstu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, akcentēja situāciju Krimā - gan tās okupācijas laikā, gan šobrīd, kā arī aicināja starptautisko sabiedrību iesaistīties krīzes risināšanā.
- Pateicos par sagādāto iespēju uzrunāt tik daudzu valstu žurnālistus (kopumā seminārā piedalījās teju 100 žurnālistu). Mēs esam ieinteresēti, lai Krimas okupācijas tēma, kā arī deokupācijas risinājumu meklējumi atrastos starptautiskās sabiedrības degpunktā. Diemžēl pēdējā laikā ne bez satraukuma vērojam, ka citu aktuālo notikumu gaismā Krimas jautājums novirzās otrajā plānā. Nevēlamies, lai šis jautājums kļūst par konfliktu, kas tiktu iesaldēts uz vairākām desmitgadēm. Ja tāds scenārijs īstenosies, tā būs liela traģēdija ne tikai mūsu tautai - Krimas tatāriem, bet visiem Krimas iedzīvotājiem, neatkarīgi no nacionālās piederības, - skaidroja Mustafa Džemiļevs.
Ieskicējot situāciju pirms Krimas okupācijas, padomju disidents atzina, ka nebija nedz Ukrainā, nedz pasaulē daudz cilvēku, kuri prognozētu to, ka 21. gadsimtā valsts, pie tam tāda, kas ir ANO Drošības padomes locekle ar veto tiesībām, ievedīs savus tankus citas valsts teritorijā, organizēs pseidoreferendumu un ne tikai nostiprinās tā rezultātus, kā arī okupāciju, bet vēl paziņos par okupētās teritorijas pievienošanu savai valstij.
- Tomēr pasaulei vajadzēja satraukties jau krietni vien agrāk - 2008. gadā, kad Krievija ieveda savu armiju Gruzijā un okupēja lielu daļu tās teritorijas. Tolaik starptautiskās sabiedrības reakcija nebija gana asa. Ja tolaik ANO Ģenerālā asambleja, Drošības padome un ES reaģētu tā, kā tika reaģēts uz Krimas okupāciju, iespējams, 2014. gadā tā nenotiktu, - starptautiskās sabiedrības pieļautās kļūdas sekas akcentēja Mustafa Džemiļevs.

Baisās paralēles
Mustafa Džemiļevs bez izskaistinājumiem žurnālistiem arī pastāstīja, kas notika pēc Krimas okupācijas.
- Pirmais, ko pilnībā pārņēma, bija plašsaziņas līdzekļi, un līdzīgi kā padomju varas gados tika ieviesta cenzūra. Liela likme tika likta uz vietējās sabiedrības iebaidīšanu. Ja pulcējas vairāk par četriem cilvēkiem, tas jau tiek uzskatīts par mītiņošanu, ar visām no tā izrietošajām sekām. Vairākus Krimas tatāru līderus arestēja vai arī tiem pilnībā aizliedza izpausties. Bija svarīgi radīt baiļu atmosfēru. Šobrīd daudzi pašreizējo okupācijas režīmu salīdzina ar padomju režīmu. Līdzību patiesi ir daudz, taču ir arī atšķirīgais. Piemēram, pat visdrūmākajos staļinisma gados netika praktizēta cilvēku nolaupīšana ar tai sekojošu slepkavību. Jā, cilvēki tika nogalināti, taču vismaz virspusēji tam centās piešķirt tiesiskuma iespaidu - bija izmeklēšana, spriedums un citas procedūras, taču šobrīd cilvēki Krimā tā vienkārši pazūd un dažreiz mēdz atrasties jau miruši. Krievijas drošības dienesti tajā ir ne tikai līdzdalīgi - tie ir organizatori. Pirmā skaļākā slepkavība bija jau pirms okupācijas. 3. martā pāris nedēļu pirms tā dēvētā referenduma jaunietis izgāja ielās ar Ukrainas karogu un lozungu „Nost ar okupāciju!". Viņu iegrūda mašīnā un aizveda nezināmā virzienā. Pēc kāda laika tika atrasts viņa līķis ar baisām spīdzināšanas pēdām. Neviens nebija ieinteresēts atrast noziedzniekus, kas to veikuši. Vienu no Krimas tatāru līderiem nolaupīja no viņa mājas. Videokamera fiksēja, ka to veica Krievijas policisti. No nolaupītajiem dzīvs pagaidām atrasts nav neviens, - par drūmo situāciju Krimā pastāstīja Mustafa Džemiļevs.
Krimas tatāru līderis arī minēja, ka okupācijas režīma paspārnē notiek gan cilvēku vajāšana, gan izsekošana un tiek veiktas kratīšanas viņu dzīvesvietā.
- Īpaši asi okupācijas režīms vēršas pret Krimas tatāriem, jo mēs pret separātistiem protestējām jau labu laiku pirms okupācijas un arī tagad atsakāmies to atzīt. Šobrīd mums tiek pārmesta dalība šajos mītiņos, kas notika vēl pirms referenduma, jo tie, redz, esot veikti nesankcionēti. Ko nozīmē - nesankcionēti? Vai mums bija jāvaicā atļauja Kremlim? Cilvēkiem tiek arī pārmesta aizliegtās literatūras glabāšana. Ko tādu kopš PSRS laikiem mēs jau bijām aizmirsuši, taču nu šis elements ir atdzimis. Ir sastādīts saraksts (un tas nemitīgi tiek papildināts) ar aptuveni 3000 literāriem darbiem, kurus aizliegts lasīt, bet to glabāšana pielīdzināma kriminālnoziegumam. Okupācijas vara ielaužas cilvēku dzīvesvietās un meklē aizliegtās grāmatas. Interesanti, ka bieži vien paši kratīšanas veicēji pat īsti nezina, kas ir atļauts un kas nav. Viena no drošākajām pazīmēm aizliegtam darbam - grāmata nav krievu valodā. Vēlos uzsvērt, ka šīs kratīšanas tiek veiktas, lai pēc iespējas vairāk pazemotu cilvēkus. Bija gadījums, kad māju ielenca vairāk nekā 20 maskās tērptu cilvēku, izgāza durvis un veica kratīšanu. Apkārtējie domāja, ka notiek kāda bīstama terorista aizturēšana. Nē, izrādās, meklē aizliegto literatūru, - faktus, kas mūsdienās jaunajai paaudzei var šķist neizprotami, atklāja Mustafa Džemiļevs.
Krimas tatāru līderis iezīmēja vēl vienu traģisku paralēli.
- Šobrīd notiek centieni Krimas tatārus dabūt ārā no pussalas. Pēc Staļina deportācijām 1944. gadā mēs vairākas desmitgades cīnījāmies pret totalitāro režīmu un par tiesībām atgriezties savā dzimtenē, tagad jauns režīms mūs atkal piespiež to pamest.
Šie ir traģiski notikumi, taču mēs paļaujamies, ka starptautiskā sabiedrība mūs sadzirdēs un palīdzēs atrisināt šo netaisnību. Mēs nerunājam par to, ka NATO spēkiem būtu jāieiet Krimā un tā jāatbrīvo. Tas noteikti nav mūsu interesēs, jo patlaban pussalā ir mobilizēts liels militārais kontingents, kā arī - pēc manā rīcībā esošajām ziņām - sešas kodolgalviņas. Ja situācija nonāktu līdz atbrīvošanai militārā ceļā, pirmie, kas ciestu, būtu Krimas iedzīvotāji, un pati pussala pārvērstos par dzīvošanai nederīgu tuksnesi. Risinājums meklējams spēcīga spiediena veikšanā uz agresorvalsti. Sankcijām jābūt tādām, kas Krievijai liktu uzvesties civilizēti un rēķināties ar citu valstu starptautiskajām tiesībām. Šajā brīdī es nerunāju tikai par Krimas tatāriem, kuri kopskaitā ir ap 300 000. Runa nav arī par Ukrainu. To sakot, es domāju kopējo situāciju ar drošību visā pasaulē. 1994. gadā tika parakstīts Budapeštas memorands. Saskaņā ar to Ukraina atteicās no kodolieročiem, pretim saņemot garantijas savai drošībai un teritoriālajai vienotībai. Patlaban ir gan drošības apdraudējums, gan grauta teritoriālā vienotība, un šī situācija ir uzskatāma arī par draudu drošībai citviet pasaulē, jo ir pierādījies, ka lielvalstu dotās garantijas nav bijušas spēkā. Nav šaubu, ja Ukraina joprojām būtu kodolvalsts, Krievija neatļautos izdarīt to, ko tā izdarīja 2014. gadā, - minēja Ukrainas parlamenta deputāts, aicinot arī turpmāk pret Krieviju efektīvi izmantot sankciju mehānismu, kas jau šobrīd nes augļus.

Ar Krieviju neko nevar izslēgt
Semināra gaitā daudz laika žurnālistu jautājumiem neatlika, taču „Staram" vienu uzdot tomēr izdevās, vaicājot M. Džemiļevam par iespējamo Krievijas tālāko rīcību. Tiek runāts par Krievijas īstenoto hibrīdkaru, taču vai ir risks, ka līdzīgi notikumi kā Krimā un Donbasā var atkārtoties arī Baltijas valstīs?
- Valstu tālāko rīcību parasti prognozē, vadoties pēc šo valstu nacionālajām interesēm. Ja vadāmies pēc Krievijas nacionālajām interesēm, tai noteikti nebija jārīkojas tā, kā tā rīkojās 2014. gadā un pēc tam. Tai nevajadzēja okupēt Krimu un bojāt attiecības ar Ukrainas tautu, kuru līdz tam tie sauca par „brālīgo". Neraugoties uz visu, Krievija to izdarīja, tādēļ prognozēt, kāds būs nākamais Putina solis, ir grūti, taču jau šobrīd ir manāma daudzu politiķu vēlme attiecībās ar Krieviju pielietot nomierināšanas politiku. „Nu ja reiz Putinam to Krimu tik ļoti vajag, lai ņem un ar to droši vien pietiks." Tas atgādina 1938. gadu, kad līdzīga taktika tika izvēlēta sarunās ar Hitleru. „Atdosim Vācijai Čehijas Sudetu apgabalu un ar to droši vien pietiks." Ar ko tas beidzās, jūs droši vien no vēstures zināt. Nevils Čemberlens no Minhenes vienošanās mājās bija atvedis nevis mieru, bet Otro pasaules karu. Ja kāds ir tik naivs un iedomājas, ka konfliktu var novērst, nemitīgi piekāpjoties agresoram, kurš rupji pārkāpj starptautiskās tiesības, tad viņš rūgti maldās. Ja runājam par Baltijas valstīm, iespēja, ka Putins tajās iedrošināsies spert savu kāju, ir maza, jo tās ir NATO dalībvalstis un jūs sargā 5. paragrāfs. Vienlaikus dzirdam balsis, kā, piemēram, ASV vēlēšanu kampaņas laikā no šobrīd jau ievēlētā prezidenta, ka „kaut kādu mazu valstu dēļ mēs karu nesāksim". Tas vedina uz bažām un neļauj dot stingru atbildi uz jautājumu „Var vai nevar Ukrainas scenārijs atkārtoties Baltijas valstīs?", - uzsvēra Mustafa Džemiļevs.

03.01.2017.