Atminoties arheologu un skolotāju Vladislavu Urtānu
Šomēnes vienam no vadošajiem latviešu arheologiem Vladislavam Urtānam atzīmējama
95. dzimšanas diena. Nedaudzajos darba gados Madonas muzejā viņš paveicis lielu darbu Madonas puses senvēstures un jaunāku laiku notikumu izpētē.

Līdz janvāra beigām muzeja izstāžu zālēs apskatāma izstāde „Arheologam un skolotājam Vladislavam Urtānam 95", bet 20. janvārī pulksten 12 pasākumu cikla „Dzīves un mākslas krāsās" ietvaros atmiņās par tēvu dalīsies arī arheologs, Dr. hist. Juris Urtāns.
V. Urtāns dzimis 1921. gada 4. janvārī Ludzā, agri zaudējis tēvu, vēlāk kopā ar māti, brāli un māsu Antoniju pārcēlās uz Rīgu. Mācījies prestižajā 1. ģimnāzijā (absolvējis 1939. g.), sekoja vēstures studijas Latvijas Universitātē un iestāšanās korporācijā „Lacuania" (Zilo ezeru zeme).
Naktī uz 1941. gada 14. jūniju divdesmitgadīgo, nedaudz bravūrīgo, bet naivo Vladislavu piecēla, vasaras apģērbā ar grāmatu portfeli rokās iegrūda mašīnā, kam sekoja vagoni un Sibīrija. Līdz mūža galam neatbildēts palicis jautājums - par ko?
1946. gadā izdevās puslegāli atgriezties mājās, līdzi atvedot 112 latviešu bērnus - Sibīrijas bāreņus. Kopā no Sibīrijas atvesti ap tūkstoš bērnu. Šo akciju viņš organizēja kopā ar māsu Antoniju Siliņu.
Pēc atgriešanās dzimtenē jauneklis turpināja studijas universitātē un beidza kā eksterns ar izcilību. Paralēli viņš strādāja Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā.
1950. gadā, izvairoties no jaunām represijām, Rīgu vajadzēja pamest. Madonas muzeja direktore Elza Rudenāja nebaidījās pieņemt darbā bijušo represēto.
Abiem vēsturniekiem bija apbrīnojama interešu kopība, arī E. Rudenāja aizrāvās ar arheoloģiju. Šajā laikā veikti izrakumi dažādās rajona vietās, tostarp uzsākta Madonas kapulauka izpēte, rīkotas ekspedīcijas, Madonā pat notika Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūta un muzeja zinātniskā sesija.
Muzeja zinātniskā līdzstrādnieka amats prasīja veikt dažādus darbus, turklāt idejiski pareizā virzienā. Bija publikācijas par 1905.-1907. gada revolūciju, kultūras, arhitektūras pieminekļiem, izstrādāts pamatīgs ekspozīcijas plāns, veidoti tūrisma maršruti. Madona nozīmīga arī personiskajā dzīvē - šeit izveidojas Vladislava un Stefānijas (dzim. Nadricka) Urtānu ģimene, piedzimst dēli Juris un Andris. 1958. gadā viņš ar ģimeni atgriežas Rīgā, tomēr saikne ar Madonas draugiem nepazūd līdz pēdējam dzīves gadam, kad viņš intensīvi strādā pie materiāla, kas fragmentāri publicēts agrāk, bet pērn dēla Jura apkopots un izdots grāmatā „Par ko?".
Pēc atgriešanās Rīgā V. Urtāns atsāka darbu Vēstures muzejā, daudzi gadi gan Rīgas pilī, gan izrakumos nostrādāti kopā ar mūsu novadnieci Lūciju Vankinu, pētīti Daugmales, Aizkraukles, Madalānu pilskalni.
Līdzās arheologa pētnieka darbam V. Urtāns kopā ar sievu vairāk nekā 20 gadu skoloja jaunos arheologus - Rīgas skolu bērnus - sākotnēji Rīgas Pionieru pilī, vēlāk Republikāniskajā jauno tūristu stacijā, viņš vadīja arheoloģiskās prakses mākslas vēstures studentiem. Daži viņa skolnieki kļuvuši par arheologiem, bet vairums - vienkārši par darbīgiem, Latvijas senatni zinošiem cilvēkiem.
V. Urtāns bija Vēstures un arheoloģijas redaktors Latvijas padomju enciklopēdiju redakcijā, konsultants, rakstu autors. Jau 1961. gadā iznāca kopā ar Jāni Graudoni uzrakstītā populārzinātniskā grāmata „Senatnes pēdas". Kopumā arheologa devums - ap 70 zinātnisko rakstu, monogrāfija „Senākie depozīti Latvijā" (1977).
Trešās atmodas sākums V. Urtānam ļāva beidzot pateikt ilgus gadus noklusēto patiesību par Sibīrijas bāreņu mājupceļu, par kura apstākļiem paši bērni pat nenojauta, skarbi, neslēpjot patiesību par cilvēku vājībām, rakstīja par sabiedrībā pazīstamu izsūtīto cilvēku likteņiem.
V. Urtāns aizsaulē aizgāja 1989. gadā, un uz viņam veidotā L. Blumberga pieminekļa ir uzraksts - Arheologs Vladislavs Urtāns.