“Ko paši varam, to izdarām”

Rīt, Lielās talkas dienā, visā Latvijā rosīsies darbīgākie iedzīvotāji, sapošot objektus un apkārtni savas dzīvesvietas tuvumā. Gadu no gada aktīva šīs idejas atbalstītāja ir Sausnējas pagasta pārvaldes vadītāja LIENA KĀRKLIŅA. Kā raksturo Lielās talkas koordinatore Ērgļu novadā Emma Cera, Sausnējas pagasts vienmēr izceļas ar talkošanas aktivitātēm un lielu savākto atkritumu maisu skaitu - tajā liels nopelns ir ne tikai iedzīvotāju atsaucībai, bet arī pārvaldes vadītājai, kas māk ap sevi pulcēt palīgus.

- Šogad vēlamies pabeigt to, ko pagājušajā gadā iesākām. Sidrabiņu parks ir liels, 7 ha platībā, tāpēc ceru, ka atbrauks arī sarunātā meža brigāde; ir jāzāģē vecie koki, zari. Vienā gadā iesākām sakopt dīķi, to iztīrījām, jo bija aizaudzis. Tagad vēlamies pievērsties arī dīķa otrai pusei, ierīkot apstādījumus. Ir nodoms stādīt dažādu šķirņu un krāsu ceriņus. Šobrīd jau ir pieteikti 11 ceriņu krūmi, ko iedzīvotāji gatavi atdāvināt - liels paldies viņiem par to. Tā kā tas ir muižas parks, vēlamies ieturēt tādu kā vēsturisku stilu, tāpēc stādīsim baltās mežrozītes, jasmīnus. Un atkal jau jāteic - lai stādītu jaunus stādus, vajadzētu naudu, bet mēs tomēr cenšamies iztikt ar savu rocību. Tādā pašā veidā, bez lieliem līdzekļiem, pērn talkas dienā aizsākām veidot baskāju taku Sidrabiņu parkā. Tika ierīkota ugunskura vieta, bluķīši, kur sēdēt. Kā jau baskāju takā, tur būs dažāda materiāla segumi, pa ko iet basām kājām, bluķis, kam jāiet pāri, un tamlīdzīgi. Šo taku ceram šogad pabeigt, - par Lielās talkas dienā darāmajiem darbiem pastāsta Liena Kārkliņa.

- Vai Sausnējas pagasta iedzīvotāji ir atsaucīgi talkotāji?
- Tā ir viena cilvēku kategorija, kas aktīvi nāk, iesaistās un palīdz, par viņiem liels prieks. Tie lielākoties ir pensionāri, lai saka, ko grib. Centra iedzīvotāji, kas jau tuvāk, atnāk, bet no laukiem - reti kad. Reizē arī viņus saprotu, jo ir pašiem savi darbi, savas saimniecības. Katrs domā, kā izdzīvot. Tajā pašā laikā ir iedzīvotāji, kam mājas vai saimniecības atrodas lielo ceļu tuvumā un kuri palūdz atkritumu maisus. Lai gan viņi neatnāks uz kopējo talku, toties paši nostaigās šīs ceļa malas un salasīs atkritumus. Pēc tam tik izbraukājam un maisus savācam - nu prieks! Citās mājās ir pieteikuši savu talku, kurā posīs arī apkārtni, tuvējo ceļu nomales. Priecājamies, ka cilvēki Lielajā talkā iesaistās arī atsevišķi.

- Kā kopumā vērtējat Lielās talkas ideju? Cik daudz šādā akcijas veidā izdodas izdarīt?
- Lielajā talkā iesaistījāmies jau 2008. gadā, kad šī tradīcija aizsākās. Pirmajos gados aktīvi sadarbojāmies ar Ērgļu mežniecību, jo neesam jau tomēr speciālisti tajā, kā kokam vainagu izveidot, kurus zarus drīkstam zāģēt, kurus nedrīkstam. Speciālistu padoms bija nepieciešams arī, lai sakoptu lapegļu aleju Sausnējas ciemā. Sākuma gados ļoti daudz strādājām Sausnējas parkā, kas saglabājies no pils laikiem, tātad jārēķinās ar vecajiem ozoliem, pils mūriem, apaugumu - tas viss bija jākopj. Sausnējas parkā tikām iestādījuši apmēram 17 pīlādžu, kā arī 10 baltegles un lazdas, ko ziedoja iedzīvotāji, arī vienu sarkano lazdu pie muzeja. Tāpat Sausnējas pagastā ir trīs kapsētas. Vislielākā, 7 ha platībā, ir Liepkalnē. Blakus vēl ir vācu kapi, kur arī esam daudz strādājuši, lai tos sakoptu. Iepriekš tur bija baiss paskats, bet vismaz izzāģējām vecos kokus, krūmus, sakopām zaļo mētru, kas aug pāri kapu kopiņām. Kad vēl kādreiz vācieši mēdza atbraukt uz šejieni, priecājās, ka kapi izkopti, jo paši jau to netiek izdarīt. Tāpat, pateicoties Lielajai talkai, izdevies savest kārtībā Sausnējas kapu apkārtni. Pamazām esam veidojuši to vidi sev apkārt. Viens otrs varbūt domā, ka nekas jau daudz nav izdarīts. Bet - aizaudzis nav. Un tas ir tikai pateicoties tiem atsaucīgajiem cilvēkiem, kam rūp, lai apkārt izskatītos skaisti un būtu sakopts.

- Šķiet, jūsu lielākās rūpes saistās ar vecajiem kokiem, kas atstāti mantojumā, un teritoriju labiekārtošanu, kamēr citviet Latvijā Lielā talkas diena noderīga, lai savāktu izmestos atkritumus.
- Atkritumus mēs savācam ikdienā, šo darbu vienkārši neatstājam uz talkas dienu. Tāpat kā citur mums ir dzērāji, smēķētāji - kur iet, tur paliek pudele vai cigarešu izdeguļi. Liels paldies Sausnējas pamatskolai, jo katru gadu skolēni paņem maisus, izstaigā centru, savācot atkritumus. Jāteic, paši skolēni jau arī pa reizei kaut ko nomet, tāpēc arī jāsalasa. Varbūt viens otrs, pirms nākamreiz nomest, padomās.
Problemātiskas ir autobusa pieturas, kuras sakopt, savākt atkritumus it kā vajadzētu ceļu daļai. Piemēram, uz jaunā asfaltētā Ērgļu ceļa ir autobusa pieturas ar soliņiem un arī atkritumu urnām. Bet tos pārsvarā savāc iedzīvotāji paši, centrā savukārt mēs. Tie, kam to vajadzētu darīt, taču nebrauc. Bet es viņus pilnīgi saprotu, jo ko uz laukiem brauks, ja pirmie ir lielie, A kategorijas ceļi. No vienas puses, varētu domāt, ka jaunais Ērgļu ceļš atbilstu šai kategorijai, bet - nē, nav mums neviena A kategorijas ceļa. Nav arī lieka darba ceļiniekiem. Bet mēs nesūdzamies -
lēnā garā izdarām, ko paši varam.

- Pastāstiet, kā nokļuvāt Sausnējas pagasta pārvaldes vadītājas amatā? Vai esat dzimusi, augusi vietējā iedzīvotāja?
- Esmu šeit dzimusi, bet kara gaitās nonācām Kurzemē. Tēvu apcietināja kā dzimtenes nodevēju un izsūtīja uz Vorkutu. Bet tā jau ir vēsture, ko negribu atcerēties... Atgriezos tikai 1958. gadā, uz 7. klasi Liepkalnes skolā. Izmācījos Rīgas Politehniskajā institūtā Ķīmijas fakultātē. Kopš 1969. gada esmu atpakaļ Sausnējas pusē. Trīspadsmit gadu nostrādāju par skolotāju Liepkalnes pamatskolā, līdz kamēr mani ievilināja pašvaldību darbā, ievēlēja padomes priekšsēdētājas amatā.
Grūtākais darbā ir tas, ka pagastā ir trīs apdzīvotas vietas - Sausnējas, Sidrabiņu (ģeogrāfiskais centrs. - Aut.) un Liepkalnes ciems - cits no cita lielā attālumā. Sausnējā ir skola, muzejs, feldšerpunkts, bibliotēka. Pa viduci ir sociālās aprūpes centrs „Kastaņas", ģimenes atbalsta centrs „Zīļuks", pagasta pārvalde. Savukārt Liepkalnes ciems ir vēl 6 km attālumā, kur ir kultūras nams. Tāpēc, ka savulaik apvienoja Sausnējas un Liepkalnes pagastu, sanākam izkaisīti. Bet laikiem jāiet līdzi, lai kādas pārmaiņas arī būtu bijušas.

- Diemžēl negatīvās pārmaiņas Latvijā saistās ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, izbraukšanu. Vai to izjūtat arī savā pagastā?
- Cilvēku skaits ir ļoti samazinājies. Nupat gatavoju atskaiti par ūdenssaimniecības projektu Sausnējā. Projektu rakstot, bija uzrādīti 156 iedzīvotāji šai ciemā, tagad ir 98. Pirmkārt, skolās ir palicis mazāk skolēnu, otrkārt, liela daļa ir prom ārzemēs vai kur citur. Mājas it kā ir, nedēļas nogalē cilvēki varbūt pat atbrauc, bet dzīvošanu meklē tur, kur ir darbs. Nezinu, kādam pagriezienam jānotiek Latvijas mērogā, lai šie cilvēki atgrieztos.
Ja nepatīk nodarboties ar lauksaimniecību, citu iespēju jau šeit nav. Sausnējas pagastā pārsvarā ir lauksaimnieki, kas nodarbojas ar gaļas lopu audzēšanu, piensaimniecību. Pēdējā laikā liela daļa no piena ražošanas sāk pāriet uz gaļas ražošanu, jo ar pienu - arī redzam, kas notiek: cenas krīt, te ir, te nav pieprasījuma. Pamazām attīstās arī aitkopība, biškopība. Tā cilvēki cīnās. Problēmu laukos daudz, tāpēc priecājos par katru, kurš palicis te dzīvot.

- Kā ir ar atdevi šādos apstākļos strādāt un nepadoties grūtsirdībai?
- Es vienmēr esmu bijusi optimiste, lai cik grūti, it kā cenšos saskatīt, ka būs varbūt labāk. Reizēm jau uznāk grūtsirdība, sevišķi dažu cilvēku attieksmes dēļ. Bet otrā dienā padomāju - gan būs labi. Saprotu, ka nekad jau visiem nebūs pa prātam. Daudz ko varētu tas cilvēks pats izdarīt, bet vienkāršāk ir atnākt uz pagastu un prasīt.
Par to gan ļoti sāp sirds. Vienmēr esmu uzsvērusi - ja palīdzību prasa vecs vientuļš cilvēks vai daudzbērnu vai vientuļā māmiņa, tad jā. Bet, ja spēcīgs vīrietis brieduma gados, kurš nevar arī aiziet priekšlaicīgā pensijā, jo nav darba stāža, tad gan ir bēdīgi. Bet likums uzliek par pienākumu viņam palīdzēt. Tas atņem laiku un iespējas palīdzēt tiem, kam varbūt vairāk būtu nepieciešams. Bet sakožam zobus un darām. Uzskatu, ka Ērgļu novada dome, sociālais dienests ļoti labi strādā. Savu iespēju robežās, bet vienmēr tiek palīdzēts, bērniem arī lielākoties skolās ir brīvpusdienas.
Tā kā jau 33 gadus esmu nostrādājusi pārvaldē, tomēr sāku domāt par atpūtu. Iesāktos darbus un jaunās ieceres lai turpina un domā nākamais, kas nāks strādāt.

- Kā šobrīd atpūšaties darba dienas beigās?
- Sidrabiņos man ir mājas, kur sastādīts daudz retu koku, dažādas puķes, ziemcietes - tā ir mana lielā mīlestība un hobijs. Es pilsētā nespētu dzīvot, ļoti tur nepatīk. Kad nomira vīrs, māsa ar brāli aicināja mani pārcelties uz Rīgu, kur viņi dzīvo. Ciemos es varu aizbraukt, bet jau nedēļu tur mitināties man ir par daudz. Labāk patīk lauki, tā arī te turos. Arī dēls un mazbērniņš dzīvo tepat, meita ar mazmeitu gan ir ārzemēs, jo te darba nebija. Dēls pēc vidusskolas sāka strādāt kolhozā, tā arī lauksaimniecības jomā ir palicis. Ir pašam sava zemnieku saimniecība, kā arī sniedz transporta pakalpojumus - savāc pienu.